šodien notika arī divas tiešām jaukas lietas:

1) es ļoti iedvesmojoši runāju ar maziem jauniešiem, un, man šķiet, vismaz daži iedvesmojās/aizdomājās; es jutu to lielisko rush, kas man uznāk, kad es runāju par kaut ko, par ko jūtos ļoti pārliecināta un sajūsmā, visbiežāk par antropolōģiju, šoreiz gan par dzeju

2) man teica, ka es esot kā kaķis, tik brīva

tā kā nokavēju tramvaju, tad ceļojums/pastaiga ar dzejniekiem man izmaksā septiņus latus, bet tas nekas, es priecājos, ka esmu paspējusi un nav tā, ka mēģinājums apmeklēt šo pasākumu izvērsas par došanos vientuļos maldu ceļos pa sarkandaugavu.

produktīvas gan tās dzejasdienas - notiek arī viss kas negaidīts. tikko redzēju kaķādas cimdus.

mārtiņš aizbrauca uz purvu, tāpēc man nebija, kur likties, gaidot ziņu, kur un kad jābūt, izdzirdēju pabriesmīgu mūziku vērmaņdārzā un nopratu, ka tur ir kāds pasākums. ienācu parkā, un atklāju, ka esmu iemaldījusies "bībeles svētkos". nākamā dziesma - mans dievs ir liels. vai ari tas ir diska nosaukums, nezinu. katrā ziņā, man šis nosaukums zināmu pagātnes apzīmētāju dēļ šķiet ļoti satriecošs.

jāsaka, ka kopumā šī diena izvērtās par vienu no patīkamākajām pēdējā laikā, ahh.
fun, fun, fun!

kr: es šodien redzēju veikalu, kur bija zīlēšana, maģija un tas...fun šei.

šodien arī, kamēr sēdēju parkā un pūtu burbuļus, divi mazi puikas ar tiem spēlēja spēli "citplanētiešu kuģi nedrīkst pieskarties zemei". vēlāk lielākais no puikām man teica, ka viņam jau vispār labāk patīk senie laiki. es prasīju - cik seni? viņš teica, nu, viduslaiki. beigās es viņiem atdāvināju savu burbuļpūšamo. tas man bija pēdējais. visu laiku kādiem bērniem atdāvinu, kā gan tas man tā gadās. būs jānopērk jauns, noteikti, jo šobrīd ir tāda smieklīga situācija, ka man ir vēl puspilna šķidruma uzpildāmā pudele, bet nav vairs neviena trauciņa ar pašu pūšamkociņu.