šodien tika vienprātīgi nolemts, ka mana kulinārā kompetence patiešām ir tadā līmenī, lai nu jau arī konditorejas izstrādājumiem varētu atļauties tādas vaļības kā pilnīga improvizācija bez kādas receptes ņemšanas par pamatu - izcepu riekstu krēma kūku, recepte supervienkārša, ja kads grib, labprāt dalīšos.
bet vispār šis ir grūtāk, nekā man likās, tagad, kad es zinu, ka mēs tiksimies vēl tikai vienu reizi, pirms es aizbraukšu. gāju prom no ilzes, un knapi valdīju asaras (tagad trolejbusā, šo rakstot,vairs īsti nevaldu, haha), man šķiet, tā varbūt ir tāpēc, ka ar draugiem es tiekos visādās situācijās, un arī komunicēju skaipiski, kas jau nemainīsies, bet te ir diezgan konkrēta formula - es braucu ciemos, un to jau diez vai varēsi īstenot. ilze gan sakās, ka atbrauks uz aberdīnu, un tā noteikti būs, bet tas jau ir citādāk, un bērnus jau arī līdzi neņems. šodien stāstīju augustam, ka braukšu uz skotiju, viņš prasīja - cik ilgi? es teicu - uz gadu. viņš saskuma un teica, kāpēc tik ilgi, tad es mēģināju teikt, ka nav taču nemaz tik ilgi, kā es visu laiku saku sev, bet tad es sapratu - tā ir gandrīz ceturtdaļa viņa šobrīdējā mūža, viņam tas tiešām ir neticami ilgi.
lūpas joprojām mazliet garšo pēc bērnu zobupastas no visām tām
vēl vienu buču!, bet tas tūliņ būs beidzies, un būs jānopērk vakariņām kāds vīns un jāskatās kāda ļoti, ļoti, ļoti uz prieku iedvesmojoša filma, jo es jūtu, kā šķiršanās bēdas pamazām sāk velties man pāri kā ceļarullis, lai gan vēl taču esmu šeit un kādu brīdi būšu. ja ir kādas idejas par kādu piemērotu filmu, lūdzu, izsakieties. vēlams tādu, kur nav mazu, mīļu bērnu.