cukursēne
25 January 2012 @ 03:33 am
aizsprosts  
atkal uznākusi tā sajūta, ka nekad mūžā vairs neko skaistu, jēdzīgu neuzrakstīšu. jācer, ka būs kā vienmēr, mēnesi vai divus šitā pasatraukšos, pabēdāšos, un atkal kaut kas sanāks, atkal varēšu būt mierīga.
 
 
cukursēne
25 January 2012 @ 05:08 am
meitenes  
skatos zviedru meiteni ar pūķa tetovējumu )


man gan šķiet, ka neviena no filmām tā pavisam līdz galam labi neparāda to faktōru, kas Līzbeti piesaista pie blūmkvista, to, kas grāmatā vietām bija atspoguļots tik labi un pat konkrēti noformulēts: "he treats me as a normal human being". amerikāņiem gan tas sanācis mazliet labāk. varbūt tāpēc, ka sajūta tāda, ka tur starp tiem aktieriem vairāk attiecību, err, nu, ne gluži ķīmijas, nav jau baigā mīlas filma, bet lielāka tāda saspēle, mijiedarbība redzama. varbūt vienkārši - vairāk attiecību. ha.

smieklīgi arī kā abās filmās parādās hinti par pagātni, kas, spriežu, aprakstīta nākamajā sērijas grāmatā, ko vēl neesmu izlasījusi. spoileru ziņā tiešām ļoti laba secība ir skatīties vispirms amerikāņu, pēc tam zviedru filmu, jo tā pakāpeniski var iegūt vairāk informācijas.

random trivia: no amerikāņu filmas man šaaaausmīgi patika, kā Līzbete, katru reizi ierodoties teica "hei-hei", iespējams, tāpēc, ka es apmēram TIEŠI tā daru, katru reizi, kad ienāku pa durvīm, tā alertojot mājdzīvniekus par faktu, ka esmu ieradusies.
 
 
cukursēne
25 January 2012 @ 08:07 am
skola  
netīšām caur latest posts uzdūros vienai pašreizējai RV1.ģ skolniecei, vismaz tā šķita no ierakstiem, tagad mazliet domāju par skolas laiku. brālis šobrīd droši vien ir vismaz gandrīz skolā, vai, ja jābūt uz otro stundu, autōbusā. es, savukārt, tikai grasos iet gulēt.

vidusskolas pēdējos gados visi teica, ka pēc skolas pabeigšanas man gribēsies atpakaļ, un es tur kaut ko nožēlošu vai tamlīdzīgi, man tad likās, ka tās ir muļķības. un man tā liekas joprojām. skola, protams, bija jauki, bet atpakaļ man negribas. tagad man daudz mazāk jādara kaut kādas lietas, kas mani garlaiko un neinteresē.
tā, man šķiet, ir viena no lieliskākajām īpašībām, kas man piemīt - es reti kad gribu atpakaļ kaut ko, kas ir pagājis. kad ziema tuvojas beigām, man gribas pavasari, kad vidusskola tuvojas beigām, man gribas universitāti, kad esmu ar kādu pavisam izšķīrusies, man gribas būt vienai pašai vai ar kādu citu. man patīk domāt par pagātni, gremdēties priecīgās atmiņās vai analizēt lietas, kuras būtu varējušas notikt citādi vai kur es būtu varējusi rīkoties citādi, bet es neatceros nevienu reizi savā tāda ne-bērna dzīves laikā, kad es cik ne cik nopietni būtu gribējusi tikt 'kaut kur atpakaļ'. man šķiet, šī ir viena no tām domām, ko no kāda brīža esmu sevī diezgan apzināti kultivējusi, tieši tāpat kā pārliecība, ka pilnīgi visā notiekošajā ir kaut kas labs/noderīgs. un es domāju, ka tas ļauj man dzīvot mierīgāk un būt vairāk apmierinātai ar dzīvi. un šeit man gribētos citēt to radīšanas mīta daļu "viņš radīja to un to, un atzina to par labu esam". es (mijiedarbībā ar dzīvi. :D gotta give context some credit, hōlistiska pieeja, bitches) esmu sev iemācījusi šo un to, un es atzīstu to par labu esam.
 
 
cukursēne
25 January 2012 @ 06:19 pm
poga  
sēžu bērnudārzā un jūsmoju