šovakars bija tik dīvaina pieredze, ka man pat grūti pieķerties aprakstīt. sajutos mazliet kā atgriezusies skolas laikos, kad ar klasesbiedriem un draugiem klīdām gar sliedēm un pa visādām jocīgām vietām, daudz fotografējām sevi un viens otru.

šovakar attapos tumsā kapos divu draugu un svešu pieaugušu cilvēku kompānijā, kas aktīvi bildējās pie kapu pieminekļa un pēc tam sūkstījās, ka nav līdzi paņēmuši alkoholiskus dzērienus, un rosināja doties uz Lucavsalu peldēties televīzijas torņa pakājē. un tomēr es skaidri zināju, ka neesmu vairs skolniece. jo ceļabiedriem bija līdzi siers un persiki, un humuss, un maize (nevis čipši un rolltons, un alus), un man vairāk gribējās iekost un doties mājās gulēt, lai rīt varētu mierīgi pirms darba izņemt savu dpd paku ar 2,5kg vegānu siera un citiem labumiem, un tad braukt strādāt, nekā turpināt visādas ampelēšanās. tagad mājās pirms gulētiešanas zem pūkainas segas ēdu aukstus vārītus pelēkos zirņus ar sojas majonēzi un aso mērci, un jūtos apmierināta ar dzīvi un tuvākā laika plāniem. esmu mierīga. tas mani iepriecina.