šodien ansambļa mēģinājumā, lai gan esmu slima un brīžiem sāp, bija viss tik labi. dziedāju un domāju - cik gan lieliski viss ir sakārtojies, šobrīd man, goda vārds, izskatās, ka varbūt vismaz kādu brīdi dzīvē būs teju viss, ko var vēlēties - jēgpilns, dvēseli neizsūcošs darbs, pēc kura pat varēšu satikt draugus, iespēja regulāri ar baudu radoši izpausties, un attiecības, kurās jūtos droši un laimīga. un, kas varbūt izklausās augstprātīgi, bet pirmo reizi mūžā tādos mirklīgos uzzibsnījumos man ienāk prātā, ka varbūt es to arī esmu pelnījusi. ka tas nav kaut kāds kredīts, kura dēļ visu laiku jādzīvo vāji apslāpētā trauksmes sajūtā, meklējot, no kurienes nāks sods par to, ka esmu atļāvusies iedomāties, ka tas varētu būt iespējams. tagad brīžiem es domāju - man būs laba dzīve, un es tādu esmu pelnījusi. un es zinu, ka viss šis ir bijis iespējams tikai tāpēc, ka esmu pārvarējusi bailes un sākusi strādāt ar saviem grūtumiem, beigusi nostādīt sevi ērtās mokošās pozīcijās, izvēlējusies BEIGT CIEST.