tas ir riktīgi interesanti, cik daudz dažādu emociju cilvēks ir spējīgs just paralēli.

šodien ir tā.

mums ar mesija bija sarunāts, ka sociālas tikšanās nolūkos dosimies kopīgās pusdienās. tā kā tikai augu izcelsmes produktu pārtika principā nav iekļauta visādos budžeta dienas piedāvājumos, es piedāvāju to darīt piknika formātā. tā nu es plānoju, kā varētu nodrošināt adekvātu ekvivalentu mesijas par labu atzītajam "tokyo city" pusdienu dīlam, sapratu, ka slinkums ņemt līdzi bļodiņas, lai varētu kā pirmo ēdienu ēst miso zupu, to atmetu, tā vietā izdomāju sagatavot salātus ar kaltētiem tomātiem, greipfrūtu un visādām sēkliņām, pamatēdienā sēņu un kūpināta tofu voku ar zaļā karija-zemesriekstu mērci, ko aizvest ēdiena termosā, kurā paretam mēdzu uz skolu ņemt līdzi siltu ēdienu, saldajā gribēju taisīt mini siera kūkas, bet tad sapratu, ka būs riktīgi grūti aizvest, jo, vadājot ļaudīm našķus, man ir smagi samazinājies piemērota izmēra kastīšu daudzums, un pārmetos uz smiltsēkšķu un fizāļogu mafiniem ar kaņepju sēklām un tumšās šokolādes krikumiem. taču dzīve diemžēl ievieš savas korekcijas darba sapulču formā, un brīdī, kad jau gandrīz biju piebeigusi gatavošanas procesu un principā pamazām sāku pakot pārtiku līdzņemšanai, uzzināju, ka pikniku nāksies pārcelt uz piektdienu (jo rītdiena, savukārt, neder man). un tagad es jūtos tik daudzveidīgi, ka pilnīgi prieks. gan kaut kādā veidā lepna un gandarīta par izdomāto ēdienkarti un faktu, ka izdevās arī realizēt tās laicīgu sagatavošanu, gan, protams, vīlusies, ka nevarēšu ar to dalīties, tad vēl es kaut kā jūtos par to, ka būs jāizdomā, ko tad taisīt tai piektdienai (jo ir skaidrs, ka otrreiz tik īsā laika periõdā es negribēšu taisīt tieši to pašu), no vienas puses tas mani ielīksmo, jo man patīk domāt par ēst gatavošanu, no otras puses - apbēdina un satrauc, jo man līdz 16.jūnijam ir vēl ne mazums nopietnu darbu, kas jāpaveic, un jauna plānošana aizņems laiku, kuru teorētiski varētu veltīt, lai rakstītu atskaites, pašvērtējumus, eseju, aktivitātes konferencei, ietekmes stāstu, apsveikumus skolēniem izlaidumā, taisītu pertfolio. es jūtos nedaudz dusmīga uz pasauli, ka šādas lietas, kad atceļas kaut kas, uz ko esmu gatavojusies, šķiet, notiek ar apbrīnojamu regularitāti, jo sevišķi tieši šajā soc.konfigurācijā, lai gan it kā apzinos, ka gan jau visiem citiem pasaules cilvēkiem ir tieši tāpat. no cita skatpunkta atkal es jūtos arī kaut kā nedaudz mierīgāk, jo šis nozīmē, ka vispār nav jādomā par to, vai gadījumā neesmu kaut kur kļūdījusies laika plānošanā un nebūs grūti paspēt uz terapiju. es jūtos arī tā kaut kā līdzjūtīgi, jo zinu, cik ļoti man pašai nepatīk kaut ko atcelt, un tāpēc arī esmu priecīga, ka varēju nosacīti bez problēmām piedāvāt citu variantu. tad es arī apzinos, ka ir tāda sajūta, it kā es vienmēr būtu tā, kas pielāgojas vai vienkārši piekāpjas bez nekādām pārdomām, kaut gan tā noteikti nav taisnība, un tad ar lepnumu atceros, kā pēdējā pirms eksāmenu konsultāciju dienā, kad man ar 11.klasi vēl bija stundas, tāpēc biju kabinetā jau no paša agra rīta, kad tur ieradās vēstures skolotāja, kura visu mācību gadu bija vairāk nebijusi darbā, nekā bijusi, un tomēr visas iepriekšējās konsultāciju dienas bija dabūjusi kabinetu, uz kuru es pierakstījos 2 nedēļas iepriekš, es viņai vienkārši pateicu, ka šoreiz nevēlos nekur doties un lai tagad pārmaiņas pēc viņa pielāgojas.

bet visvairāk es priecājos, ka man šobrīd ir pietiekami daudz mentālās telpas, lai visu šo sajūtu jūkli un vēl arī iespējamos kaut kādus citus pavedienus, kurus vēl neesmu uzķērusi, pašķetinātu, nevis ļautos pirmā brīža panikas impusam, ka es KAUT KĀ DAUDZ JŪTOS UN NO TĀ IR KAUT KUR JĀAIZBĒG. šis varbūt izskatās supervienkārši, bet tas tomēr patērē enerģiju - vienkārši apsēsties un ļaut sev saprast un atzīmēt visas tās mutuļojošās vai lēni fonā viļņojošās sajūtas.

apēdu vienu no tiem mafiniem, garšo fantastiski. voku ēdīšu ar brāli. viss ir kārtībā.