šorīt es pamodos tik sasodīti nogurusi, bet nav jau ko brīnīties, ja redz miljōns sapņus, no kuriem divi par cietumu (vienā no tiem es biju suns kopā ar diviem citiem suņiem un mēs izbēgām), viens par geju policistiem un kaut kādu traku čigānu pasākumu veikalā iki, uz kuru mani aicina maza meitenīte, un es nevaru normāli parunāt, un viens, ō, par to es pastāstīšu sīkāk.

es sapnī biju vai nu tikko pamodusies vai kā tā, ienācu istabā, kur draugi un ģimene kaut ko runājas, vienā brīdī palūkojos pa logu, un tur redzu ļoti tuvu ūdeni, un jautāju, paklau, vai tad mēs atbraucām uz piejūras mitekli? tad atceros, ka mēs esam sestajā stāvā! un tad ūdenī rādās viļņi, un tie šļakstās pret logu, un visi ir tādi kā satraukti, bet pārliecināti, ka drošībā, jo māja tak ir no betōna, un šis cunami nav ļoti traks, bet viļņi tikai sitas un sitas pret logiem, ūdens ir tādā krāsā kā dubļi un asinis, pār pagalmu redzamās mājas brūk, un vienā brīdī arī mūsējā sāk šķobīties. uz mirkli vēl panika nesākas, kāds saka - mēs vismaz neesam apakšā, tad es iedomājos, varbūt tiešām cilvēki apakšējos stāvos ir jau noslīkuši, un tad māja sāk gāzties uz sāniem. es domāju - nu ir beigas, visi ķeras pie kaut kādiem plauktiem, kaut kādām margām, aizkaru stangām - kur vien var, es arī pieķeros ar kājām (ceļiem) pie kkāda stieņa, ar rokām pie palodzes, un māja tikai gāžas, ir tumšs, visi kliedz, man slīd pirksti nost no tās palodzes, un māja tikai griežas un griežas - kā centrifūga, mēs esam ar kājām gaisā, tad atkal normāli, tad kājām gaisā. kāds palīdz man kāju pieķert atpakaļ klāt tam stienim, pie kā turos, un mēs turpinām griezties.


katrā ziņā, ļoti dinamiski.

iepriekšējā naktī, savukārt, sapnis bija daudz mierīgāks - tajā es ar savām foršajām kursabiedrenēm ievu un ilzi bijām tai pagalmā, kur ir dīķis nepabeigtās mājas pamatos, bijām uzbūvējušas kaut kādu telti un laikam grasījāmies tur palikt. bija šausmīgi tumšs, un mēs laikam kaut ko plānojām, un tad ieva teica - "ja nebūtu bail, ka mantas aizstieps, varētu aiziet pakaļ dūdām!" (meaning, viņa atnestu dūdas, ja mēs pasargātu mantas)
tas bija ļoti priecīgi un kā labs plāns, te pie mums pienāca kaut kāds vecs krievu vīrietis un prasīja uguni, ieva iedeva man kkādu neiepakotu guļammaisu, kas bija milzīgs un aizņēma visu manu roku tilpumu, un deva tam onkulim camel cigaretes, un tad gāja prom, un mēs ar ilzi palikām ierīkot 'nometni'.
tur pie telts bija divas nelielas būdiņas (kā suņubūdas), un kaudzēs sakrautas mantas visādas. noliku guļammaisu, pēkšņi skan tāds kā rūciens. tā kā tumšs, neko nevar redzēt, ejam tuvāk pie vienas no tām būdiņām, no tās pēkšņi iznāk ārā mazs, brūni-balti-dzeltenraibs suns un rūkdams lēnām nāk mums virsū, mēs kāpjamies atpakaļ, pēkšņi kadrā ieskrien mans suns un metas pie tā, tas skrien viņai pretī, es domāju, nu būs traki, kausies un vēlnezkas, bet nē, viņi sāk spēlēties un viss ir jauki un forši.


vēl es vakar gribēju uzrakstīt, cik smieklīgi ir tas, ka mājās, kur man ir internets, man nav datōra, un mājās, kur ir datōrs, savukārt nav interneta (tas ir, ir, bet nestrādā)

un,ja es kādreiz rakstītu autōbiogrāfiju, posmu, kas norit šobrīd, es tiešām drošvien sauktu 'darbi un dienas', jo ir kaut kādas dienas, un ir darbi, kas jāizdara, un kaut kāda savstarpēja sakarība starp šiem. un tas arī viss.