šovakar veikalā mego, ko pāris mēnešus neapmeklēju briesmīgas pārdevēju attieksmes dēļ, kasierei jeļenai pateicu visu, ko par viņu domāju. proti - ka ikreiz ir ļoti patīkami pie viņas iepirkties, jo ir pieklājīga, laipna un cilvēcīga apkalpošana, un ka man ir liels prieks, ka tagad tur strādā viņa. žēl tikai, ka pie otras kases nesēdēja un šo nedzirdēja kāda no tām nabaga nelaimīgajām, īgnajām lēdijām, kuru dēļ tur tiešām izvairījos iet - lai gan vispār es ceru, ka viņas ir atradušas sev piemērotāku darba vietu, kur negribas uz visiem kliegt.

in other news, šodien muzejā domāju par skaistumu un to, kā man patiesībā šķiet, ka laikam ir taisnība tajā, ka skaistums cilvēkus padara tādus kā labākus. kā es to šeit domāju - man laikam šķiet, ka ir labi un vērtīgi, ja cilvēkiem ir pieejama tāda vide, kas ir patiešām estētiski baudāma, kas rada tādu varbūt ne gluži bijības, bet nedaudz apbrīna, svinīguma sajūtu. ja vēl pats esi drusku sapucējies (kā es šodien ar smuku kleitu un pieskaņotiem legingiem), un ej tur pa tādām gauži glītām, visai greznām telpām baudīt mazliet mākslas, uzreiz sajūties tāds drusku kā lepnāks par būšanu cilvēkam, tāds - "paskat, šitā arī mēs kā suga varam un darām? diezgan jau nu vareni!"

es patiešām ļoti priecājos, ka vecāki mani ar brāli bērnībā pieradināja pie izstādēm un muzejiem, un vispār visādu mākslas un kultūras lietu un vietu apmeklēšanas un baudīšanas. domāju par to, kā diez ir cilvēkiem, kas to, piemēram, nekad nav tā īsti pamēģinājuši.

varbūt, ja lielveikali izskatītos kā veclaicīgas pilis vai būtu citādi eleganti un grezni, tur strādājošie būtu apgarotāki un priecīgāki. varbūt, ja cietumi būtu tādi kā versaļa, piemēram, ieslodzītie reabilitētos efektīvāk, lai gan tas, protams, visdrīzāk ir stretching it way too far. droši vien liela nozīme jau arī ir tam, cik un kā tu spēj to piedzīvojot interpretēt un konceptualizēt, lai gan par to neesmu viennozīmīgi pārliecināta.