kaķis atkal gārdz.

es tomēr bieži nesaprotu, kā cilvēki spēj efektīvi pārvaldīt visas savas dzīves puses, darbu, mācības, socializēšanos, rūpes par savu organismu un prātu, visus mājas darbus un gādāšanu par aprūpējamajiem, vaļaspriekus, kad teju ikkatrā no šīm jomām var notikt kaut kas neplānots. un praktiski visur ir iesaistīti citi, kas taču vispār principā ir neprognozējami.

ir tik grūti visu saplānot pat tad, ja zināmi visi svarīgākie aspekti, laiki, termiņi, vajadzības, iespējas, tad, kad pēc tam, kad jau izgāzta visa tā enerģija, lai to izdarītu, ir tik apdullinoši, kad kaut kas vēl tur jāiebāž. un tad man gribas no tā vismaz uz brīdi izvairīties, sportojot, ēdot, rakstot cibā vai masturbējot.

vakar augusta dzimšanas dienas ballītē jautāju foršai meitenei, ar ko tur iepazinos, par steigšanos (jo es gandrīz konstanti jūtos tā, ka ir jāsteidzas), un viņa teica, ka praktiski nekad nesteidzas, ka neesot arī nemaz īpaši daudz tik svarīgu lietu, ko varētu nokavēt. es arī gribētu tā justies. es par to bieži tā it kā bezgala viegli jokoju, bet mani regulāri pavada pilnīgi pretēja sajūta, ka viss jau ir nokavēts, ka viss ir pilns ar svarīgo un nokavējamo.