vispār tas ir diezgan apbrīnojami, kā ir iespējams cilvēkus izdresēt.

šodien es izplūdu histēriskos smieklos, kad mamma, kādu brīdi pēc ierašanās mājās, kaut kur atrada neizmestu, aizmirstu rimi plastmasas kastīti, un nesa to man, ar jautājumu "vai šim tev ir kāds īpašs mērķis", no kā ātri vien nonāca pie "vai jums neliekas, ka jums ir dubulti standarti, kāpēc man vienai viss šeit ir jāvāc un jākārto", un es vienkārši nespēju sevi apturēt, jo mēs ar brāli pēdējās trīs dienas jau stundām ilgi te vācām, kārtojām, tīrījām un mazgājām. bet, protams, ja tas netiek darīts on her terms, tas neskaitās. es domāju, pat tad, ja te viss būtu kā izlaizīts, atrastos kaut kas, kas "kāpēc tikai man vienai jākārto", jo šis nav tikai par kārtību vai vidi, šis ir par cilvēku kontrolēšanu un diriģēšanu. par dresūru. reizēm, kad esmu dusmīga, man šķiet, ka manai mammai vajadzēja iet strādāt cirkā par mērkaķu treneri.

var redzēt to, kā mana māte veiksmīgi ir izdresējusi visu mūsu ģimeni, un tādējādi efektīvi gadiem ilgi uzturējusi visai debilu stratēģiju, kas ļauj viņai panākt to, ko viņa grib, jo sevišķi to, ko grib TIKAI viņa un kas nevienam citam nav svarīgi, izmantojot persistent nagging, personiskas dabas uzbrukumus (a la "tu esi slikts cilvēks, kurš negrib mani atbalstīt, jo šīs lietas kaut kā nav pašas sevi izdarījušas"). un problēma ir tajā, ka ar šo dresūru viņa ir pārliecinājusies, ka šis strādā, un realizē savas varas pozīcijas caur emocionālo vardarbību, pie tam 90% gadījumu savus uzbrukumus paturot netiešus - neprecīzi atstāstot citu teikto, vienkārši ieliekot savas domas mutē kādam citam (populārākais - bet x jau noteikti domā, ka... , un šāds apgalvojums tiek izteikts vispār nekonsultējotiesar pašu x), vienkārši iemanipulējot cilvēkus tajā, lai viņi teiktu/darītu vēlamo, bet nevarētu teikt, ka "tu lūdzi/liki to izdarīt" (piemēram, nesot pa vienai lietai no galda, par katru prasot "vai šo var nolikt tur-un-tur?" neskaitāmas reizes, tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka grib, lai ar kārtošanu nodarbojas tas otrs cilvēks, kamēr cilvēkam tas pieriebjas, un viņš vienkārši iet un saliek tās lietas - pie tam, ļoti bieži ir tā, ka tur lielākā daļa ir pašas mammas lietu, par kurām tad tam, kurš ir iemanipulēts šīs aktivitātes veikšanā, ir jāiet un jāprasa, kur, pie velna, to vispār likt; bet tas nu tā, īstenībā, nesvarīgi šai kontekstā).

un es uzskatāmi redzu, kā šis ir sabojājis manu spēju uzticēties cilvēkiem, ticēt viņu teiktajam un tā patiesīgumam (jo saziņā ar mammu vienmēr ir jāuzmanās, vai gadījumā teiktajam atkal nav kāds slepens motīvs, kurš netiek eksplicīti izteikts, un ko ir paredzēts uzminēt un izdarīt bez prasīšanas), ticēt, ka viņi pateiks, ja kaut kas būs vajadzīgs vai nebūs kārtībā, vispār ticēt godīgumam.

un tagad esmu sapratusi, kā šis saistās arī ar manām problēmām darba dzīvē - tāpēc, ka esmu tik ilgi dzīvojusi kodu un uzminēšanas paradigmā, pie tam ar skaļi neizteiktām prasībām, kuras man nešķiet dabiskas, tb, kas ir pretrunā ar manu pirmo, pašai šķietami lõģisko minējumu, kas nozīmē, ka ir vienmēr bijis ļoti jāpūlas, jo pareizā atbilde parasti ir bijusi tā, kas parādās tikai pēc ļoti dziļas rakšānās UN bieži tā arī ir bijusi "vispretīgākā", tb, tā pret kuru izjūtu automātisku pretestību, tad tagad, kad es redzu, piemēram, sarakstu ar desmit skaidrām prasībām, arī tad, ja esmu tās visas izpildījusi, es "ZINU", ka man ir jāatrod vēl vismaz tikpat citas prasības, kas ir kaut kur ietvertas, nepateiktas, somehow hinted at, un jāizpilda arī tās. kas, protams, nav iespējams.

un komunikācijā ar cilvēkiem tas vispār ir reizēm galīgs "čau", jo, dzīvojot konstantās bailēs, ka varētu nepamanīt kādus slēptos motīvus vai prasības, vai nenovērst neizbēgamās cilvēku dusmas, sanācis kļūt par visai atbaidošu izdabātāju, un ilgi darīt to stulbo lietu, ka "upurē" savas vēlmes un vajadzības citam (kurš nav to prasījis!!!) tikai tāpēc, ka nezini nevienu sev pieņemamu stratēģiju, kā tās nokomunicēt - tieši teikt nedrīkst, jo par to ir iemācīts, ka tā ir komandēšana, pure evil!!!, darīt tā, kā dara mamma nevar, jo tas ir pure evil no personiskās pieredzes, bet nekas cits nenāk prātā. ilgi. un tad savos divdesmit-cik-tur jāsāk atmācīties apgūto debilo "es nezinu" stratēģiju, un apgūt normālus formulēšanas veidus. GAH!

***

uzrakstīju šo, lai nomierinātos un viss būtu sakarīgi noformulēts, un varētu to veiksmīgi, pēc iespējas laipni (uzvedības stratēģijas, galu galā, cilvēki veido kā atbildi apstākļiem un citām lietām, jo sevišķi, ja nav īpaši tendēti uz pašrefleksiju un daudzveidīgu risinājumu meklēšanu) un vienkārši pasniegt sarunā. izdevās izcili. saglabāju mieru, ļāvu mammai izskaidrot savu perspektīvu, bet neļāvu sevi novirzīt no tēmas svarīgajās lietās/vietās, devu un saņēmu gan faktus, gan sajūtas, gan vajadzības. pateicu arī, ka es zinu, ka viņai, visticamāk, ir grūti vai pat neiespējami to mainīt un ka es esmu to kaut kādā mērā pieņēmusi, bet ka tas nenozīmē, ka tas ir ok un ka nebūtu jācenšas.

atcerējos pirmo reizi, kad jau pašas pusaudža gados mani pārņēma tā sajūta, ka nav godīgi, ka mūsu attiecībās racionālajam, mierīgajam, pieaugušajam, uz risinājumu vērstajam ir jābūt man, bērnam, kamēr vecāks var apvainoties, cirst durvis, raudāt, mētāties ar izbrēktiem apvainojumiem un visādi citādi uzvesties tieši tā, kā filmās un grāmatās izturas jaunieši. nez, vai šī pieredze man palīdzēs vai traucēs tad, kad (ja) kādreiz būs jātiek galā ar īstu pusaudzi savā ģimenē.

bet es zinu, ka man ir arī ļoti veicies ar vecākiem, un es zinu, ka viņi ir labi mani audzinājuši.
varu tikai cerēt, ka ar saviem bērniem man izdosies izveidot tādas attiecības, lai mēs varētu kopīgi analizēt audzināšanas kļūdas un ka es, atšķirībā no savas mammas, būšu gatava/varēšu arī palīdzēt viņiem ar to sekām tikt galā. bet varbūt ir tieši labi, tā iespēja pašam burties cauri saviem sapisieniem. you shouldn't save anyone but yourself.