man principā patīk, ka cilvēki dara visādas izaicinošas lietas, mēģina "sasniegt cilvēka spēju robežas", utml, bet tad es noskatījos šobrīd internetos atkal uzpeldējušo lēciena video:

ethan hunt wannabe

un tagad domāju -
mana otrā reakcija (jo pirmā bija - šis nevar būt īsts, jo, ja nekas nebremzē viņa kritienu, tad viņam vajadzētu būt ļoooti salauztam, batuts galu galā nav ne sniegs, ne ūdens) bija: pat, ja tas būtu īsts - nafig? kam tas būtu vajadzīgs?

man likās, ka tas vairāk parādītu nevis kādas spējas un pūles, un izturību, bet vienkārši pārgalvību un kaut kādas, iespējams, pseido-suicidālas tieksmes. un tagad es nevaru saprast - vai galvenais, kas rada negatīvo reakciju, ir tas, ka nevaru uzturēt suspension of disbelief un dusmojos par to, ka mani mēģina apmānīt, vai arī, ja tas kaut kādā mistiskā veidā būtu īsts, tas tāpat neatstātu nekādu iejūsminošu iespaidu?

ja tas kaut kādā mistiskā veidā būtu īsts un ja tur vairāk būtu kaut kā parādīts, kāds ir paša tā cilvēka ieguldījums, lai šo paveiktu (ja neskaita "ja nu gadīsies, esmu gatavs mirt traka trika vārdā"), kāda ir motivācija (lai gan - kas vainas motivācijai "gribu izdarīt trakāko lietu, ko varu iedomāties"? hmm.), kāds ir ieguvums (nu tur, piemēram, kad baumgartners nolēca no kosmosa robežas, pētnieki ieguva datus par to, kādu iespaidu uz ķermeni atstāj kritiens, pārsniedzot skaņas ātrumu, utt - datus, kurus var izmantot, izstrādājot drošības tehnikas, ierīces, protokolus), vai tad man tas arī būtu licies aizkustinoši, nevis kā vienkārši dārga izrādīšanās?