damn that doctor and her retentive memory

vēl miljōns analīzes un beigās būs kā brālim, jā, jums tur viss tākā slikti, bet patiesībā viss kārtībā, un nekas, itin nekas ne manī, ne manā dzīvē nemainīsies, tikai izniekots laiks, izniekots laiks būs radies, ar kuru nāksies samierināties un kurš nekad nevarēs mainīties uz neizniekotu

ja nu tomēr kaut kas notiktu
labākajā gadījumā es kļūšu par ārkārtīgi spalvainu (jo mani mati vairs nekritīs ārā. as if tagad baigi kristu.) modeli (jo es pārstāšu briesmīgi pieņemties svarā. as if tagad es katru dienu atklātu pa jaunam kilogramam.) ar fenomenālu atmiņu (jo mani atmiņas traucējumi būs beigušies. as if tagad es katru dienu pazaudētu visas savas mantas un nespētu atcerēties nevienu savu sapni, nevienu sarunu ar draugiem, nevienu darāmo darbu un vispār neko.)

nekādi neredzu, kāpēc man vispār kaut kas būtu jādara, bet es zinu, ka mani neliks mierā, kamēr es nebūšu izdarījusi visu, vēlams - divreiz, atnesusi izziņas no vēl simts ārstiem, ka ar mani viss patiešām IR kārtībā, nopirkusi vēl miljōns bezjēdzīgu zāļu un uztura bagātinātāju, kurus visus nemaz nespēju apēst, nolēmusi NEKAD vairs nespert kāju nevienā medicīniska rakstura iestādē, nolēmusi inscenēt savu nāvi, atteikties no persōnas kōda un vispār jebkādas identifikācijas un pārvākties uz dzīvi savā brūkošajā, puspamestajā lauku mājā, vai, vēl labāk, jau sabrukušajā, latvāņos ieaugušajā pirtiņā.

jā, es zinu, šo var uzskatīt par overreaction, un viss teksts tikai tāpēc, ka es pārmaiņas pēc patiešām esmu dusmīga.
nekad neizdodas izvairīties, tas ir tik nožēlojami, esmu uzvarēta, they got me, they got to me,they win, i lose,
es dodos iekšā medicīniskajos džungļos, un god help me.