beidzot.

tagad es atkal jūtos kā cilvēks.

skrēju pie lietus un gandrīz ar seju pa priekšu nozvēlos pa slapjajām pagalma kāpnēm savā sajūsmā, elpa aizrāvās, dzīvība atgriezās. ar katru brīdi arvien vairāk.

pagalmā smaržo citādāk, nekā apkārtējās ~pļavās, saldāk un tālāk, tie sastādītie augi nav tik spēcīgi savā izelpā, pavisam cits raksturs. pāri ielai nopļautā placītī, kur iebrienu, rūgti smaržo kaut kas, ko uzreiz neatpazīstu, un saplūst ar karstas zemes un ūdens pilienu satriekšanās smaržu, ko, savukārt, nevar neatpazīt vai sajaukt ar kaut ko citu. lietus lāses ir tik brīnišķīgi aukstas un neregulāri krītošas kā ķircinoši pieskārieni, dušu ar šo pilnīgi nevar salīdzināt, dušā nav dzīvības. īstais brīdis ir tad, kad sāk pūst stiprs vējš, lietus vēlreiz pieņemas spēkā un kļūst auksti, āda tausta vēju un smiltis, no slapjajiem matiem ūdens tek acīs un aizmiglo skatu, plaušas pilnas ar smaržām, ausis pilnas ar pērkona, vēja un pakšķu skaņām, nekam citam vairs nav vietas. tas ir tas brīdis, no kā pasmelties, caur kuru atgriezties. ne no kā nav bail un nekas nevar uztraukt, jo nekas lieks man nevar tikt klāt caur klātbūtnes visaptverošumu.