un vēl - es nevaru ciest to tizlību, ka, lai gan es jau iepriekš konceptuāli biju nolēmusi, ka šīs trīs dienas taču vajadzētu pavadīt, cenšoties atgriezties realitātē, socializējoties pēc pilnas programmas un mazliet "atslēdzoties" no gaidāmajiem izaicinājumiem, tagad, protams, es jūtos briesmīgi vainīga un slikti par to, ka neesmu atradusi laiku tajās arī konkrēti gatavoties VS. varu derēt, ka tad, ja es būtu darījusi otrādi, ja es būtu sēdējusi pie datōra un rūpīgi rakusies cauri stundu plāniem, rakstījusi scenārijus audzināšanas stundām utt, es tagad justos vainīgi un slikti par to, ka neesmu bijusi pietiekamā kontaktā ar draugiem un ģimeni. sasodītā katoliskā bērnība, nez, vai es kādreiz tiem milzīgajiem vainas resursiem vispār tikšu pāri.