pirmoreiz es šitā jutos, kad ziemā bija jāsatiek karlīne, lai nopirktu lauku pienu un sieru, un man izlādējās telefons, bet tā kā bija līdzi dators, varēju ieiet lido, viņu internetā ielīst skype, sameklēt kādu, kas zina ilzes telefonu, un palūgt, lai piezvana ilzei un pasaka, lai viņa piezvana karlīnei un pastāsta, kur es esmu. man tad likās, ka esmu novijusi viltīgus tīklus gluži kā zirneklis un patiešām jēgpilni izmantojusi tehnoloģijas.
šodien, savukārt, kad bija izlādējies telefons un līdzi tikai usb kabelis bez kontaktdakšas, apsvēru gan domu ieiet internetkafejnīcā un nopirkt kaut kādas minūtes, lai to uzlādētu, vai meklēt kādu draudzīgu cilvēku ar portatīvo datoru, kam varētu palūgt mazliet elektrības tālruņa pabarošanai. bet beigu beigās man piebrauca klāt lādētāju paradīze. sajutos kā amerikāņu filmā, tikai ar tādiem sirreālisma elementiem, kad tiku vizināta riņķiem vien pa ielām mašīnā, kur iekšā var piespraust uzlādēt kkādus