šodien mēs, guļot zemē, ar rokām padevām viens otru pa gaisu pāri zālājam, un tas bija riktīgi iespaidīgi un aizkustinoši, par spīti tam, ka man procesā +/- novilkās bikses. šo pieredzi savelkot kopā ar to aktivitāti, ko mums vienu vakaru vadīja jeļena, kur bija ar aizvērtām acīm mūzikas pavadībā jāmaldās pa telpu, neizbēgami grūžoties vienam otram virsū, kurā es sapratu, ka daudz nepatīkamāk, nekā kādā ietriekties, ir nevienā neietriekties, es tagad ļoti domāju par tuvuma, kopības un uzticēšanās sajūtu. cik tas ir svarīgi. cik bēdīgi kļūst tajos brīžos, kad kaut kāda iemesla dēļ aktualizējas tas manī nemaz ne tik dziļi snaudošais "bet es taču te nemaz neiederos" prāta stāvoklis. cik briesmīga pieredze bija sēdēt klases aizmugurē un redzēt tikai pakaušus, cik ļoti tas radīja tādu bezdibenīgi nomācošu sajūtu, ka visi man ir uzgriezuši muguru. un, domājot par visām tām labajām lietām, kas no šīs kopības rodas, tā aizmugures apziņa, es riktīgi saprotu klases audzinātāja jēgu, kas, kamēr pati mācījos skolā, man galīgi nebija skaidra: tas būtu klases audzinātāja uzdevums - palīdzēt uzbūvēt tik produktīvu, atbalstošu, vērtīgu vidi klasē.

es jūtos tik pateicīga par šo pieredzi. vispār sāk likties, ka mana dzīve pēdējos mēnešos ir iegājusi pamatīgā pateicības zīmē, un man tas patīk.