šonakt sapnī ar mammu un brāli, kurš nez kāpēc bija maziņš, kopā apmeklējām kaut kādu kokdarinātāju veikalu, kur tirgoja visādas dīvainas lietas. manu uzmanību sevišķi piesaistīja īpatnējs mūzikas instruments, kurš bija vēl darināšanas procesā - tāda kā paliela koka kaste, sapnī nodomāju, ka izmērā kā divguļamais zārks uz paaugstinājuma, kurai abās pusēs ievilktas stīgas, un pati kaste tiek krāsota strīpaina visās varavīksnes krāsās. atceros, ka notupos tā, lai tā virsma būtu acu augstumā un skatījos uz biezās krāsas reljefu, skatījos, kā amatniece, pusmūža sieviete ar skarbu seju un izspūrušiem matiem velk krāsas līnijas, bet brīžiem palaiž tādas krāsu šļakatas, padarot krāsojumu nepieradinātāku, man bija skaidrs, ka tas ir brīnišķīgs mākslas objekts, kas top - reizē mūzikas instruments un glezna. ļoti gribēju, lai man šo instrumentu nopērk, bet to, protams, nevarēja darīt, jo nebija vēl gatavs, un arī brālis kaut kāpēc bija neapmierināts, iebilstot, ka būtu stulbi tērēt daudz naudas, lai nopirktu man kaut ko, ar ko nemāku apieties, līdz viņam atgādināju, ka viņam taču nopirktas veselas divas ģitāras un pat pastiprinātājs (tas ir īsts fakts, ne tikai sapņa elements), un viņš joprojām tās īsti labi nemāk spēlēt. tad mēs, neko nenopirkuši, devāmies atpakaļ mājās - mēs dzīvojām tādā kā šķūnī, kurš atradās purvā, un tam šķūnim, lai gan iekšā viss bija riktīgi komfortabli, jauki un gana silti, īsti labi neturējās ciet durvis, kas bija problēma, jo apkārt pa purvu klaiņoja visādi zvēri, no kuru ielaušanās mēs drusku tā kā baidījāmies. tad es teicu mammai, ka varbūt, ja mēs nopirktu to instrumentu, varētu to izmantot, lai naktīs aizbīdītu priekšā durvīm, un tās turētos ciet - jo laikam tiem dzīvniekiem svarīgi, lai durvis vnk ir ciet, nevis tas, lai viņas būtu neiespējami/grūti atvērt. bet pagaidām, tā kā mums nebija nekā, ko durvīm aizbīdīt priekšā, uz maiņām sēdējām paši atspiedušies pret durvīm, lai tās būtu ciet. kad bija mana kārta, es pa spraugu vēroju ārpusē garāmejošos cilvēkus. vienā brīdī tuvu garām gāja pensionāru pāris, kas apsprieda savus plānus doties uz āfriku pētīt žirafes, un strīdējās, kādu pārvietošanās līdzekli vislabāk ņemt līdzi - no sarunas bija skaidrs, ka viņi ir tikko iemācījušies braukt ar velosipēdu, un nevar vienoties par to, vai ņemt līdzi tādu, kuram tikai vienā pusē atstāts tas treniņritenītis, uz kuru atbalstīties, vai arī ņemt tādu, kuram ir abi, ar ko var braukt gandrīz kā ar trīsriteni.