skatoties filmu "escaping riga", es uzzināju, ka sergejs eizenšteins, strādājot teātrī, esot visādi izpaudies, piemēram, pārtraukumā starp cēlieniem inscenējot ugunsgrēku teātrī vai palaižot skatītāju rindās cūkas. man ir ļoti žēl, ka šobrīd tāda veida elementi pieejamajos kultūras pasākumos īpaši neparādās, jo manai sirdij visādas šitādas ampelēšanās ir ļoti tuvas. mums ar brāli ir miljons ideju (nešaubos, ka liela daļa/visas no tām jau kaut kur kaut kad ir realizētas, bet man taču vajag šeit un tagad), piemēram, muzeja izstāžu, kas mums ļoti patiktu, konceptiem - izstāde, kurā ir tik tumšs, ka nevar saskatīt eksponātus, izstāde, kurā brīžiem ienāk random cilvēks, un nes prom kādu no eksponātiem, izstāde, kurā ir iesūtīti daudzi cilvēki, kas saģērbušies tā, lai izskatītos līdzīgi apsargiem (bet tā, lai nevar saprast, ir vai nav), izstāde, kurā pie eksponātiem tur, kur jābūt zīmītei ar nosaukumu, ir necaurspīdīgs maisiņš, no kura pats izlozē, kāda būs darbu aprakstošā informācija, utt, utt. man ļoti gribas, lai viss kas tāds notiek. šeit. un tagad. brīžiem es sapņoju, ka tā reize, kad arsenālā aizdegās prožektori, kamēr biju skatīties izstādi, bija tieši tāda performance.