kādreiz pusaudža gados es daudz domāju par to, ka cilvēki taču mani patiesībā nepazīst. es jutos uz maiņām a)mazliet izmisusi un b)gandrīz lepna par to, ka a)nesanāk vai b)es it kā apzināti no viņiem noslēpju dažādus Svarīgus Personības Aspektus. mētājos no vēlēšanās izplāt savu plašo iekšējo pasauli citiem aplūkošanai uz bailēm, ka tas tiešām varētu notikt un visi saprastu, ka *brīva vieta kaut kam briesmīgam*. es smējos par simply red dziedātās dziesmas piedziedājumu "if you don't know me by now, you will never, ever, ever know me" un pārveidoju to pa savam - "if you think that you know me by now, you will never, ever, ever know me, oooooooh", es biju īsti pusaudzīgs pusaudzis ar izteiktu paškompleksitātes sajūtu. es vairs neatceros, vai/ko es tieši tolaik domāju par citu cilvēku kompleksitāti, un vēlāk... nu, tas nāca vēlāk.

paaugoties tas viss gluži dabiski kaut kā atkāpās perifērijā. bet tagad man ir skaidrs, ka tā "vai citi mani pazīst/nepazīst" dilemma, kas, esmu gandrīz pārliecināta, ir pilnīgi visiem vairāk vai mazāk svarīga kaut kādā dzīves posmā, bija saistīta tikai un vienīgi ar to, ka es nepazinu pati sevi. dīvainā kārtā, lai gan es diezgan ātri nonācu pie sapratnes par to, ka citi cilvēki ir superkompleksi un, juzdamās ļoti saprātīga, pati sev sludināju, ka, ja jau ir tik grūti zināt visādas savas domas un jūtas, tad ar citiem tas ir vēl grūtāk, salīdzināju to ar tādas salas izpēti, kuras detalizēta karte tev ir pieejama (es), ar pilnīgi jaunas planētas atklāšanu (cits cilvēks), i felt so smug, un eksaltēti domāju par tām pāris dziļvagām un džungļu biezokņiem sevī pašā, kas vēl palikuši neizpētīti, es nekad neiedomājos par to, cik detalizēta tad tā mana karte ir. cik pavirša es biju, haha. es tērēju laiku, cenšoties iepazīstināt pasauli un citus ar sevi, kamēr daudz produktīvāk būtu bijis patiešām pašai ar sevi iepazīties. domājot par to, cik kompleksa es esmu, es veiksmīgi palaidu garām to, cik patiešām kompleksa es, tāpat kā jebkura cita būtne, biju. atceros, kaut kur izlasīju citātu, ka viss ir vienkāršāk, nekā mēs domājam, bet daudz sarežģītāk, nekā jebkad spētu iztēloties, man tas likās tik gudri, bet patiesībā pagāja ilgs laiks, līdz kamēr es to vispār sapratu.

lūk. kāpēc es par šo vispār atcerējos un sāku rakstīt? nejauši dažu sapņa elementu un pēdējā laika lasītā iespaidā atausa atmiņā daži gadījumi no pasenas pagātnes, kur kāds cits domāja, ka saprot mani, kamēr man bija skaidrs, ka nesaprot vis, un, cenšoties sevi paskaidrot, izdevās daudz ko sapist. un šodien man ir līdz kaulam skaidrs, ka nekas labāks jau nebūtu varējis arī sanākt, jo es arī pati sevi nesapratu. un tā vietā, lai censtos labāk saprast vai, pasarg dievs, atklātu faktu, ka nesaprotu, es centos izspēlēt tādu lomu, kādu (sa)pratu. ir ļoti liels atvieglojums saprast, ka ar to, ko es par lietām tolaik apjēdzu, neko īsti labāku nebūtu varēts izdarīt. man patīk augšana. patīk tie brīži, kuros var saprast, ka tā patiešām ir notikusi.