tikko piezvanīja ilze un teica, ka viņiem ōmiņa atvedusi nelielu, baltu, draudzīgu sunīti, kuram tagad vajag atrast mājas, un es nevaru saprast, vai tā būtu zīme, ka man tādu sunīti vajag paņemt pie sevis.

baigi bēdīgi palika vispār, jo es visu laiku aizmirstu, ka mans sunītis ir beigts. jāpapinkšķ, jāpadomā.

upd: sunītis tomēr brauks uz laukiem. labi vien ir, es laikam neesmu vēl gatava.