slaukos dvielī, ko pirms gandrīz desmit gadiem nopirku brālim tirgū polijā, kur biju klases ekskursijā uz hitlera bunkuru. tas ir zils, ar digimoniem (dvielis, ne bunkurs, protams), toreiz brālis bija sajūsmā.

mēs ar draugiem pirms vai pēc tirgus apmeklējuma gājām pirkt kebabu kaut kādā tuvīnajā iestādē, kurā pārdevējs nerunāja ne angliski, ne krieviski, tāpēc kebabus pasūtījām, īsti nesaprotot, ko mēs darām, un dabūjām tādus milzīgus saldējuma konusā formas veidojumus, kuros bija tikai gaļa un tā plānā, lavašveidīgā maize apkārt, nekādas mērces vai dārzeņu. bet bija ļoti lēti un sātīgi. vietējā lielveikalā daudzi sapirkās mountain dew limonādi, ko LV nevarēja dabūt. es biju nepatīkami pārsteigta, to pagaršojot, jo būtībā jau tā garšo(ja) pēc gāzēta cukurūdens.

atceros, ka bunkurekskursijā pie vienas sienas, kas bija kaut kādas militāras būves atlieka, bija jāatstutē zars, lai piepildītos vēlēšanās. bija ziema un mūsu tik daudz, es neatceros, vai atstutēju kādu zaru. nez, vai tad, ja būtu ievēlējusies, es atcerētos, ko tieši tobrīd vēlējos.