pirms braukt viesoties uz liepāju, mazgājot traukus izdevās iedurt sev plaukstā dakšiņu - tā diezgan dziļi un pamatīgi, samērā neērtā vietā (labā īkšķa plaukstas iekšpuses mīkstumā). tagad šausmīgi niez. tad jau laikam labi dzīst.

šī kontekstā domāju, kā tas savainojums sakrita ar dienu, kurā mēģināju izskaidrot kādu savu problēmu, izmantojot salīdzinājumu ar savainotu kājas īkšķi - tu taču nevari vainot kurpi pie sāpošā īkšķa esamības vai dusmoties uz to, lai gan tieši kurpe ir tā, kas ar savu pieskaršanos rada sāpes un atgādina par īkšķa traumu. žēl vienīgi, ka nav, uz ko dusmoties. taču skaidrs ir viens - jādziedina īksķis, nevis jāsadedzina kurpes. joprojām neesmu pārliecināta, ka es tiešām zinu, kā ar to metaforisko īkšķi vislabāk tikt galā. bet esmu arī pamanījusi, ka es vismaz par to vairs neuztraucos. es vispār par tik maz ko vairs patiešām uztraucos.