vispār man liekas, ka āķis tajā, kāpēc man (un, kā pēc polla var spriest, acīmredzot arī daudziem citiem) labāk patīk sevis atspoguļojums, kas ir salīdzinoši grūtāk saskatāms, neprecīzs, miglains, ir, ka (brīdinājums - nekas ģeniāls un revolucionārs neseko!) tādi nespodri, puscaurspīdīgi, miglaini attēli atstāj daudz vairāk vietas iztēlei. fotogrāfiju vai spoguļa skaidri novilktās līnijas ir grūti apšaubīt, tās izgriež līdz sīkumam precīzu, konkrētu tēlu, kur īsti neko daudz vairs nevar ne pielikt, ne atņemt (fotōšops neskaitās, ja!), kamēr neskaidra attēla izplūdušās līnijas mēs varam brīvi interpretēt vienā vai otrā virzienā.

un vispār, nevar arī nenovērtēt izplūduša, neskaidra attēla pūkainuma kvalitāti. un kurš gan negrib būt mīļš un pūkains, haha.

manā gadījumā papildus tam iepriekšminētajam, ko jau sen tā puslīdz biju noformulējusi, patiku veicinošs ir arī fakts, ka tāda veida attēls caur to ~bildi atspoguļo arī sajūtu, kas man ļoti ilgi ir bijusi par sevi un daudz ko citu, tādu caurspīdīgumu un nenošķirtību no visa apkārtējā - skatoties uz sevi dzīvokļa logā, koki tālumā vai kaimiņu mājas, vai garām lidojoši putni nav līdz galam nodalāmi no tās manis reprezentācijas tur, veikala skatlogā manu galvu lielā mēra aizvieto spoža lampa vai neglītas apenes, kas mugurā manekenam, un tā tālāk, tādi atspoguļojumi (vismaz man) uzskatāmi norāda uz to, ka visas mūsu reprezentācijas ir ļoti kontekstā ietvertas, un to ietekmē miljōns lietu, kuras var būt vai nebūt fiziski klātesošas, blah blah blah, ne pārāk aizraujošs dažu sociālo zinātņu teōriju atkārtojums, var justies reizē visam tuvāk un tai pat laikā ne līdz galam pārāk cieši piesaistīti tieši tam, ko redzi.