suns guļ, piespiedies manam sānam, un sāpēs trīc, un es jūtos tik briesmīgi, ka man nepietika prāta paprasīt tam vetārstam, lai iedod vēl kaut kādu pretsāpju zāli līdzi uz mājām, ko iedot, kad sašpricētā efekts būs zudis (kā šobrīd). iepriekš no tā, kā viņa uzvedās, varēja noprast, ka stāvus pozīcijā laikam ir vieglāk, it kā centos kaut kā viņu iekārtot tā, lai var atbalstīties pret kādu manu ķermeņa daļu un simulēt tādu pozu nepiepūloties, nu, tā, lai varētu aizmigt, bet, protams, pārējās ķepas nogurst, viņa sašļūk, un tad sāp, smilkst, mēģina atkal nostāties, un tā uz riņķi. tā ka priecājos, ka vismaz ir apgūlusies tagad, varbūt arī tomēr vēl pagulēsim. bet vispār riebīgi, tik stulbi un nelāgi šis viss. nenormāli priecājos, ka vismaz nauda nav problēma, tb, ka nav tā, ka, piemēram, nevarētu atļauties to operāciju. jo nav nekāds lētais prieks.