man ir ārkārtīgi lieliska klasisko antropolōģijas teōriju semināru vadītāja vārdā Arta Ankrava, man kaut kas viņā ļoti patīk. smuka arī. bet par semināru pat atzīmes nelika, kas bija mazliet kā šņuk, tāda vilšanās, jo es tik ļoti centos būt gudra. dažreiz man liekas, ka visa cenšanās ir sūds, jo tad, kad es ļotiļoti cenšos, nav labāk kā tad, kad es cenšos tikai drusku vai arī, kad man liekas, ka esmu galīgi nofeilojusi.. vismaz statistiski.


un vēl, tā kā man nav studenta apliecības, es nevarēju no bibliotēkas paņemt foršo grāmatu, ko uzraku plauktā, un tā arī bija vilšanās.

uz mēģinājumu aizmirsu paņemt līdzi krūzīti, tāpēc nevarēju taisīt tēju kā gribētos. tā arī bija vilšanās.

un kalnietis arī vilšanās - tā sieviete ar pretīgo akcentu visu bojā.

vispār, vilšanās vilšanās galā, bweh, nu, aiziet, hormōni, es gaidu, kas tagad.