ублюдок's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, July 21st, 2009
| Time |
Event |
| 4:36p |
par ikdienas ritumu
Nu sveiki mani mazie sērmūkslīši. It’s been a long time since ... since... nu jā, kopš neesmu šeit kaut ko nodirsis. Angļu valodā vārdiņi beigušies un davai ka runāsim čista latviski. Lūk, gribēju pastāstīt cik ļoti aizņemts es esmu.
Mana diena sākās ap desmitiem, nu varbūt kādu minūti ātrāk, kādu vēlāk. Pēc tam es pīpēju cigaretes – divas. Dzeru kafiju, lasu delfus un iemetu actiņu epastā. Mazums, kas – varbūt esmu vinnējis kādu loteriju vai ārlaulības bērns pieteicies. Nekad nevari būt drošs. Pēc tam es daru kaut ko ĻOTI svarīgu. Kā kuro dienu. Šodien, piemēram, ĻOTI svarīgā šefte bija aizbraukt līdz Dubultiem uz ķīmisko tīrītavu. Izdarīju to ar ļoti lielu atbildības sajūtu.
Pēc tam ēdu pusdienas. Vispār, pusdienas man aizņem gandrīz pusi dienas. Jo, es braucu uz Kauguru tirgusiņu, tad es ļoti, nu ļoti rūpīgi izpētu visas gailenes gan pie dzērušā mazā uzņēmēja Vitālija, kas dievojās vēl šorīt tās lasījis esam, gan pie Viktora, gan Lienes. Izvēlējos no Lienes, lai gan mani nepamet sajūta, ka viņa ir draņķa pārpircēja. Tad vēl kartfeļi, kefīrs, cauraudzīts un, un visu nemaz neuzskaitīsi. Vārdu sakot – ĻOTI, ĻOTI atbildīgas lietas, kas aizņem teju pusi dienas. Un tad tā gatavošana. Mīļais cilvēk, tas Tev nav ekselī skaitlīšus bīdīt un pēcāk ēst Karamelrūž karbonādi. Tā ir māksla! Atbildīga un ļoti piņķerīga šefte.
Pēc paēšanas man ir jānoskatās kāda filma. Varbūt pat divas. Tad jāpalasa blogi. Tagad es pats kaut ko ierakstu un pēcāk es iešu uz darbu. Gluži kā visi rajona dīkdieņi mēs katru vai katru otro vakaru savācamies piparbodē lai dzertu alus un saulei rietot pīpētu zāli jūras krastā. Tas ir smagi un ĻOTI atbildīgi. Pēcāk, no šās trauksmainās dienas saguris es vilkšos mājās, likšos gulēt, lai rīt atkal celtos desmitos un piedzīvotu kārtējo satraucošo un ĻOTI atbildīgo dienu.
Gaidīšanas svētki bļe. | | 5:19p |
Par Djego, Haiku un Ķeizariņu
Ķeizariņš, protams, nav viņa īstais vārds, bet ļoti atbilstošs un tāpēc es viņu tā esmu iesaucis. Ķeizariņš ir persiešu kaķītis, kas dzīvo mājā. Mājā iekšā. Mājai ir jātur vienmēr durvis ciet un tajā istabā, kur logs ir vaļā, jāraugās lai neieslīd Ķeizariņš. Ķeizariņš dzīvo pārliecībā, ka viņš ir vienīgais TĀDS un tāpēc sava unikalitāte ir jāsaudzē baidoties no visa un visiem, pat no savas ēnas. Tā nu Ķeizariņš klīst pa māju mūždien nobijies un ar skatienu, kurā iemiesota viņa unikalitāte un pārākums uzlūko šo garlaicīgo pasauli. Reizumis Ķeizariņā ieskanas senču balss un tad viņš caur loga rūti medī putniņus barotavā. Nevienu gan viņam pagaidām izdevies notvert nav, bet Ķeizariņš nemet flinti krūmos un tic, ka kādudien arī viņam uzsmaidīs veiksme. Galvenais ir pacietība.
Tur ārā, tur kur beidzas Ķeizariņa pieticīgie valdījumi mājo Djego un Haika kuri apzinās, ka ne tuvu nav unikāli un līdzīgi kā citi plebeji krīt grēkā zogot, mīlējot, nododot, priecājoties par skaistu dienu vai bēdājoties par ikdienišķām ķibelēm. Mīlestība gan šīm dieva radībiņām var būt tikai un vienīgi platoniska, bet tas netraucē reizumis Haikai nodoties miesaskārību alkām mēģināt pagrūst degunu zem Djego astes kur bez pakaļas cauruma ir vēl divi mazi zirnīši, kas ir kā mēms pārmetums cilvēka varasdarbiem un piemiņa kādreiz tik varenajām kaķa olām.
Djego ir tas pat Eremīts ko kaut kad aprīlī paņēmu no patversmes. Pēc pases Kaķīts. Djego- tas ir viņa šodienas vārds, rīt viņš būs Pedro vai Svens, varbūt Mazais Sūds, atkarībā no tā, ko viņš būs izdarījis labu vai sliktu. Labu gan patreiz viņam izdevies nav izdarīt neko. Ne viņš čiekurus pagalmā salasa, ne palīdz sēnes notīrīt. Neko. Rij tik maita, kaitējās ar Haiku vai guļ. Gadās kad viņš dodas kaut ko nomedīt. Sākumā, mēs pieredzējām episku kauju ar vīngliemezi. Pēc tam nāca tauriņš. Tagad viņa kontā ir viena žurka, viena pele un neuzmanīgs strazds, ko kā varenu trofeju Djego novietoja pie mangaļa. Sak pagatavo! Labi, ka to neredzēja Ķeizariņš, jo viņa mazā, putna asiņu alkstošā sirsniņa greizsirdībā pārsprāgtu.
Labi, sūds ar visiem liriskajiem zvēru aprakstiem. Vārdu sakot pagājušonakt pa mazam savajadzējās un lavierēdams starp garāžas bagātību devos uz izeju. Pagalmā iedegtā gaisma pavēra interesantu ainavu. Mazais Sūds kopā ar Haiku bija atmūķējuši pirmā stāva durvis un devušies „nedaudz ieturēties”. Kūpinātā laša pārpalikumi ir izvilkti pagalmā un dzīres var sākties. Tas viss būtu sūds, ja tur nebūtu šitie te, vienreizējās barības iepakojumi, nu tur tāda gaļa želejā – 1reizēja ēdienreize kaķim. Tātad, Mazais Sūds sēž blakām, kamēr Haika (vilku suns, baj ze vej) mēģina sapluinīt šo vienreizējās ēdienreizes iepakojumu.
1kārt. Kā sunis var zināt, ka tur iekšā ir paika?
2kārt. Vai viņam to pateica kaķis?
3kārt. Vai ir iespējams, ka kaķis izteicis piedāvājumu – tur ir paika, tikai es nevaru dabūt vaļā?
Vārdu sakot, es te saožu sabotāžu! Šitā te suņa un kaķa brāļošanās jāizbeidz, jo kādurīt pamodīsimies un būs iztempts NZ šņabis, kvartālu tālāk kokā iebraukta mašīna, piedirsts flīģelis un abi zvēri uztaisījuši kredītu vietējā dzertuvē. |
|