Raaha -

Dikti skumja ziņa manā pastkastītē iekrita. Mana vectēva brāļa, kuru mēs saucām par Rīgas Krusttēvu, vairs nav. Viena krietna, dāsna, dziļa cilvēka mazāk. Viņš parasti no Rīgas brauca ar lielo mugursomu, kurā bija neticamie našķi - desa un kēkss. Tie bija vienmēr. Tomēr mugursoma parasti bija tik smaga un piebāzta, ka es nemaz nevarēju pakustināt. Mēs viņu vienmēr ļoti gaidījām. Zinājām, ka uz kapusvētkiem atbrauks. Un vienmēr atbraucamajā dienā tik skraidīju līdz ābeļdārza malai, lai paskatītos, vai jau viņš nenāk no autobusa. Tie bija manas bērnības svētki. Viņš vienmēr sveicinoties deva roku. Man bieži gan bija jānotrin sava šmulīgā roķele brunča malā, lai varētu tā svinīgi sasveicināties.
Kad Krusttēvs aizgāja pensijā, tad brauca ciemos padzīvoties ilgāk. Tad mēs krāvām malkas grēdas, bet viņš man atprasīja Staburaga bērnus un Pastariņa dienasgrāmatu. Citēja smieklīgākos izteicienus un lika skaidrot dažādas vārdu nozīmes. Diez, cik tagad bērni ko tādu zina vai lasa. Vēl mēs gājām kopā strādāt pie bitēm. Viņš dūmoja, tētis izņēma rāmīšus, bet es tos stiepu uz pirtiņu. Bites par šo aktivitāti nepriecājās, nemaz ne. Vienmēr likām bitenieku cepures, tomēr krusttēvs ģērba vēl vienu ziemas mici apakšā. Tā īsti nevarējām saprast, kāpēc. Tad uzķērām, ka pusplikais galvvidus tiek sadzelts tiešā trāpījumā. Bet Krusttēvs nekad nesūdzējās. Tad viņš izdomāja, ka vajag zemes gabalam sarakt kupicas. Visu vasaru pa kluso stiepa no meža pa kādam baļķim plānotajai darbībai. Visādi centāmies pierunāt, nekas nelīdzēja. Ja mēģinām baidīt, ka par zādzību dabūsim mizā, tad viņš devās uz mežu pēc baļķa puskrēslā un nesa mājas virzienā skriešus. Tā nu kupicu baļķi mums tādi puszagtie :) Tomēr tas bija tik mīļi! Katru apdarināja, pareizo iegriezumu uztaisīja. Mājās esošie vai ziemā grieztie - nu nē, tas tak zem goda! Vajadzēja tieši tos, kas paša noskatīts un izlolots!
Viņam aiz muguras bija raibs likteņa cilpojums. No visslimīgākā bērna lielā Latgales ģimenē, kuru kādos 7 gados atdeva par audžudēlu Pļaviņu mēram, tam sekojušajam izsūtījumam (mēs vienmēr dabūjām rājienu, ja nejauši maize nokrita zemē)līdz daudziem darba gadiem Alfā. Viņam vienmēr bija kauns par savu izcelsmi. Un bija reize, kad Krusttēva dzimtās mājas pagalmā biju lieciniece īpašai atklātībai. Stāvēja smalks kungs brillēs un uzvalkā (man īsti vairs nav atmiņā, kāpēc mēs tur bijām, visticamāk, tās bija viņa vecākā brāļa bēres) un skatījās tālumā. Ir reizes, kad saka, ka gaiss blīvs un sataustāms. Un toreiz bija tieši tā. Sanēja bites liepā, pēkšķēja pīles aplokā un pāri pakalnam rietēja saule. Krusttēvs skatījās un uz sauli un uzdeva tikai vienu jautājumu: Kāpēc tieši es? Ievilka elpu, iztaisnojās un jautāja atkal. Es toreiz biju pārāk maza, stāstu nezināju, bet sapratu, ka cilvēkam ļoti sāp. Un tā viņš cīnījās - nicinot visu latgalisko, bet nespējot turēties pretī dzimtajai pusei un tiem, kas bija "kauls no viņa kaula". Viņš iekarsa karstās dusmās, bet vienmēr brauca atkal un atkal. Nesaudzot sevi palīdzēja un lutināja. Tas bija kas neprasts. Vismaz mūsu ģimenē nemēdza lutināt bērnus. Un te - viens sirms un zolīds kungs sasveicinoties sniedz vienu roku, bet ar otru žaketes krūšu kabatā meklē šokolādi. Veselu tāfelīti vienai paša!
Mans īstais vectēvs aizgāja manā 4. klasē. Bet jau toreiz Krusttēvs man bija tuvāks un vairāk savējais. Esmu ļoti pateicīga, ka viņam bija tik garš un bagāts mūžs un es esmu bijusi daļa no viņa deviņdesmit.