|
|
|
Janvāris 18., 2010
00:20
Rīt jādodas uz darba interviju, sajūta nav gluži tāda kā pirms eksāmena, taču visai nepatīkama gan. Protams, vajazētu raudzīties pozitīvi, sak, ja jau mana motivācijas vēstule un cv iepatikās, tas jau vien labi, bet tik un tā - diez kas jau nav. jo sevišķi tāpēc, ka mūsdienās ir liela konkurence, bet es neesmu diez ko konkurētspējīga, bet to jau nedrīkstēs rīt teikt, vajadzēs teikt, cik es kolosāla, bet domāju, ka es to nespēšu pateikt, jo tā nedomāju. Turklāt izskatās, ka tā intervija būs angliski, un šādas pieredzes man vispār nav. Bet nu labi, gūšu vismaz pieredzi - kaut mazu, bet tomēr. Vispār vajadzētu pārorientēt smadzenes, proti, ja jau man sūdaian privātā dzīve, tad vismaz kļūt par karjeristi, nu, j ane par lielu karjeristi, tad kaut vai par mazu. Vēl jau apmēram 30 gadi līz pensijai, tā kā pavisam nokavēts nav.
|
17:54
darba intervijā patīkami bija tas, ka intervēja priekšnieks un viena darbiniece, nevis kaut kādi personāldaļas cilvēki. lai piedod man personālļaudis, bet viņi man nešķiet cilvēcīgi. personāldaļas ļaudis runā pēc kaut kāda šablona, man vismaz tāds priekšstats ir radies. ar personāldaļas cilvēkiem darba intervijā runāju 2x - 1x mani pieņēma darbā, bet otrreiz - nē. otraja'reizē, kad nepieņēma, vispār bija riebīgi, jo tā personālķōka nebija vis no kantora, bet "izīrētā"
|
17:55
tagad paēdīšu. uztaisīšu vistas fileju ar dārzeņiem, un iedzeršu ar vecākiem vīnu - par godu tēva brālim. vecākiem nemaz neteicu, ka eju uz darba interviju
|
22:12
Galvenais - neļauties emocijām, un tad jau viss būs labi. Skaitīt līdz 110, elpot dziļi un mierīgi. Esmu latentā holēriķe - galvā ārdos, dusmojos, bļaustos, rakstītajā vārdā esmu dusmīga, kliegt nekliedzu, klusi - skaļi viss galvā, bet pēc tam tikai raudu. Par nejēdzību, netaisnību vai neveiksmi, par cilvēku stūrgalvību vai par to, ka mani vairs neielaiž.
Nost ar emocijām, tās visu izvanda. Emocijas ir adījuma ārdītājas, emocijas ir vandāļi un burlaki. Lieciet mani mierā, emocijas, vai dzirdat!? Gribu būt laukakmens. Vai vismaz veca sieviņa pelēkā vadmalas tērpā, un smaidīt par visu. vai vismaz - nerunāt.
|
|
|