|
aklimatizētais galerts sataustīja, galerts sataustīja, sienas bija no vienas vielas, galerts un sviesta sivēns. tu mani iespundēji klaunā, es tevi iespundēju saunā. runā, ka tu mani iespundēji un ka es tevi iespundēju, īstajā patiesībā divi gārņi bija viens otram blakus plauktā un gaisma deva nācereti, un vienam no viņiem bija pikpauns. |
|
bet kuram bija kauns, nejau betai vai lācim, kurš negribēja nogalināt, bet gribēja ēst, viņš atnāca ar savu morālo shematiku un pie reizes iedeva piecus latus, tie lati bija nākuši no senatnes, tie bija pie naudas aizmetņiem iekristīti un viens rublītis viens www rublītis viens lācītis, kurš redz gaļiņu un sāk ēst, iekozdamies nēzdogā, jo nebija pārliecināts par recepti vai pinceti, un viņš bija stāvgrūdām bagāts ar lašu taukiem, viņš bija taukainais lācis, kurš bija izsalcis un viņa tauki bija viņa tēvareize, bet bagātais kungs ar kauliem nespēlējas, arī viņam vajag lācīti, viņam vajag kaulainu lāci, kurā iekost savu tēvareizi un dīrāt kārtām ar kārtīm un bizēm, kas pieskaras aicītim, jā, viņš bija kaulains līdz nāvei un nāve viņā iekodās aiz pacietības, tām visām bizēm, kas aizmiglo acis, tām visām mārām un kadiķu jurītim, tām nav nāves, tām nav mutvārdu vārdnīcas, tām visā kaklā ir sarkans plankums un tas izplešas, ar laiku tas paliek lielāks, tam nāk kauns, bet kauns nav nekāds tekalētājs, tas vai nu apmētā vai ieveļas klēpī kā kūtrs runcītis, tas ir lieckalniņas dēls, kurš pārkristīja savu klucīti, tas lieckalniņas dēls pārkristīja burciņu, tā ielikta sētsvidū kā kaldināts krūšutēls, tas rupucītis, kurš nav vienkāršs tēva dēls, bet kuram zem letes ir lucīšu šautene, kas karsta pīrāga tēmēta atlec no pleca un plecā ir caurums, vēl viens recepšu vīruss, kas atšalca ar tēmekli un liktā acs klāt nenāca, tā pieskrēja iztēlotā malvīnē ar rabarberu kārtu un viņa vispār šķita skaista kad no acs kaktiņa iznāca kurpīte un kurpītē bija laiva peldus un rikšiem frešvoters švonks lidugunīs laisks meirovica slims, ja tikai viņš to varētu pīpēt ar kakla siksnu un krūšturiem pēterburgas aizkaros iekārtiem gumijniekiem, kuros iemest pa kapeikai un paklausīt kaklam, paklausīt tiesības sargājošām iestādēm, kad tās apgalvo par tiesībām uz dzīvi un tiesībām uz laikmetīgo mākslu, tiesībām rezignēti noskatīties pārkāpējos kā kaut ko sarijušos kniepšu ar rudzu krellēm un pēdiņām kā mākslīgo elpināšanu cistercijā un šahā gara gājumā ortopēdiskā samta skafandrā. |
|
neesmu dzirdējis, ka kādam pakakājušam būtu kauns. bet vai kauns vispār ir kādam? man ir kauns kā pamatkapitāls uz kauna pasauli neuzbūvēsi viņi saka pilnīgi avīzē, bet kauns ir tas prātīgais vīrs, kurš liks tev runāt līdz pēdējam. |
|
redziet nu kādas vispārmorālas vērtības, vispābā tas iederētos kalifonijas pompozā ja viņam starp smaganām un pienu būtu vilkme, kas liktu vērtības likt augstāk par ceptu pannu vai arī garozu svētā gara vai patbūtības vai ērmu ar salmiņu jumtu vai kādu piederīgu draudzi, kas klausītos tevī un saprastu tevi līdz ārprātam, kurā tad arī ir izmitināts tas senais klans, kuram tu piederi ar savu cepuri un terīni vestibulārajā vāzē. |
|
mākslai galvenokārt ir jābūt iekšējai, bet kurš jums to aizrādīs, ja iekšējā māksla nevienu neklausās, viņa pārstāj būt redzama un jūtama, tik tālu aizsniedzama, ja tu pārkristīsies un palūgsi piedošanu. |
|
kur tad jūs esat redzējuši efortles, visi viens otram kaut ko liek, liek padomāt, apdomāt, izdarīt galu galā, taču saproti, tas bija teikts teikumā, tev būs būt un tu nevarēsi nebūt, jo tev ir jāklausās, ko tev saka, tur jau ir tā numizmātija, ka pat niecīgs norādījums tevī iespiežas par spīti visām spitālībām, kas sapītas rakstu deķos pat nevar atvairīt lidojošo nažu uzbrukumu un visas tās parafrāzes par ilgviļņiem ziemā vai tad jūs redzat, ka jūs kādam vienkārši kaut ko ļaujat? |
|
pirms gulētiešanas apēdu trīs vārītas olas un miegā svīdu. |
|
kas ir teātra dubultnieks? |
|
|