|
я mākslai jāliek domāt, tad man to liek darīt solovjovs filmas assa sakarā un konkrētāk savā attieksmē sudraba lietus raidījumā, ka tas ir ok, ka āfrika strādā putina vēlēšanu štābā ~ un visā tajā, kā sirdī ar nazi sadurtais romantiskais varonis tiek reanimēts viņa galvu piešujot recidīvista ķermenim, bet viņa sapņi tiek pārdoti, tad vēl vistas, mātes, meitas nu mēs taču esam pieauguši cilvēki viņš saka un aizlūztošā balsī liek noprast, ka atcels filmas 25 gadu svinības, jo vadītāja uzdod nepareizus jautājumus, nepareizi domā, stāda priekšā ucci. aizvainojuma stāvoklis neapdeitojas, stagnē. popkorns, korms, porns žrjot kokakola. vrot albīnā tvīda žakete, ja tā neapdeitojas, tad meitene melnā īsā kleitā zeķbiksēs pa dīvānu uzdod jautājumus es jums tūlīt pastāstīšu par subkultūrām, bet poga ir māte, es esmu pogas māte, tā vienmēr nospiež kaut ko citu. neironu ceļi izvelkājas, staipās, bet nē, ass prāts ir arī strūklakās, ir arī vecā gadā, ir pat diriģentiem, kāda nu kuram tā dabiskā ķermeņa pretestība, ja sarkano pie fāzes, bet melno pie nulles. kur ir nulle, nojūdzās? nepiemērojās kapitālistiskajam tirgum, varbūt trigonometrēja, varbūt jaunības ideāli ir fāze, bet prieduma gados ar platona burovicka krellēm un aristoteļa tīkliņzeķēm var tirgū uzspert gaisā vienu semušku magnātu vai varbūt trīs karāti rūdīta sūda būs nopelniem bagāti kā resgalīši kam ir pistoles varbūt varbūt, bet mūsdienīgās mūžīgā interpretācijas turpina patērēt gaistošo mijkrēsli cauraustu bugatti bultām, cepamām ollektīm, verlēna pankūkām un ar kumodes kumosu mutē vai starp stilbiem leijerkastnieks griež savu sērīgo meldiņu uz akmens tilta ar svēto statujām statistiskiem volāniem puisīti bananānu kurš ir starp stiprajiem tas par stiprajiem palikušajiem brēc rentgēna stari uz mani es esmu pankūka, esmu iecepts pankūkā mana struktūra ir zirnīši esmu lāsmains graujošs pērkons satricina balsi tas ir tamami maisi kas te krīt te paceļas debesīs te atkal ir atrodami blakus cisu maisam tas ir pastalu tulzna tas ir cariskās krievijas virca uz jaunradīto jampampiņu ādas met pumpas driftējošs ciklons caurraudze un baziliks pliks dibens vējdzirnavas griež valsi tūlīt kritīs applausi tūlīt auto aizbrauks tālumā atstājot aiz sevi šifrētas gaismiņas alķīmiķu zeķes apakšbikses rītasvārks un zefīrs kafijā no rīta noķēra poltergeista grīdu tā visa bija rasā bet radio ziņoja ka spēks pieņemas krāsā tātad visiem ir māsas viss ir rakstīts uz tāfeles tas ir pontons tas ir ovīdijs ar savu rātslaukumu zem bazalta bruģa kustas krāgas tās ir nāceretes asarojošās nāsis kas saož blekautu saož un kož tās ir viņas likvīdās dziesminieces skrejlapu tures buras uz kuģa kliedz klaipēdai sejā vaidelote apledo sniegs pārklāj tās augumu tīrasiņu suņi dzer šņabi starp vagām mērinstruments apiet apkārt un prašņā vai tā bija viņa īstā seja, kas skatījās ārā vai tā bija viņa īstā bārda, skropstas un radzenes varbūt tas tomēr bija mīnuss kas lika man sasist plaukstas un teikt labvakar šoruden pieturēsies vētrains laiks visu laiku birs, bet kad rims, tas būs piščiks. |