|
es kādreiz mācēju skriet, tagad mācos iet ar nolaistām biksēm. esmu pamodies un visu nakti domāju. pirmā liet ir par vainas apziņu, ko jutu vakar, un tagad vēlos paskaidrot, kā tas norisinās, tas ir tā, ka esmu caurspīdīga plakne kas slīd paralēli dažādiem objektiem, tostarp vainas apziņai, un tad es sadomāju pieslīdēt klāt un pat ieiet vainas apziņas orbītā un just, kā tā pulsē un dzīvo un var pat ilgstoši iet pa šo orbītu un dzīves līnija pieņem tādu ņerkstošu un pīkstošu apveidu, var arī iet pa šo līniju bet mazliet nostatus paralēli šai līnijai vislaik just tās klātbūtni bet izvēlēties iet gar malām tādējādi zinot ka tā tur vienmēr ir bet pašam slīdēt tādā kā nelielā apzinātā pašapmānā labi pietiks par to savādāk es galīgi sapiņķerēšos. nav šodien tāda iekāriena jo patiesi pastāv aizdomas, ka es atkārtojos it kā vēlētos katru dienu atgriezties vienā vietā, bet tikko nesen atcerējos, ka man taču jāsāk katra diena pa jaunam, lai par mani varētu teikt, ka es nekad neatkārtojos es kādreiz tā mācījos kā jau sākumā teicu, bet tagad par nopietno es arī negribu būt par kaut kādu papagaili, kas atkārto visu to, ko esmu pirms brīža izdomājis, tas man liktu aizdomāties par savu likteni un ak jā nedrīkst arī pieturēties tikai pie filosofēšanas vajag arī iedarbināt kādas liriskas rindas pilnīgi tā svaigam gaisam un garam, tādēļ atkal nonākam pie tā ka nevajag gluži sevi ierobežot varbūt paanalizēt kādēļ vairāku gadu garumā biju atvirzījies nost no šīs nostājas varbūt biju aizgājis pa pieskari brīvgaitā pazudis civilizācijai vai vienkārši iegājis cita garuma viļņos kas to lai zina, bet tikko pirms divām rindiņā es atkal jutu to īsteno sajūtu, kas apliecina, ka esmu pareizā ceļā tas tā tīri tādai atskaitei un ko es tagad darīšu varbūt turpināšu pažēloties par lipīgo klaviatūras paliktni bet varbūt man vajadzētu tagad uzstāties ar kaut ko inovatīvu tas arī ir lielākais šlābels un garām nošautais gurķis, kad iedomājas, ka viss jaunais un foršais nokrīt no gaisa tā nu gan nenotiek varu apliecināt ir jābūt gatavam iziet cauri dažādiem zīdītājdzīvniekiem un apkopt viņus pie vārguļu gultiņām, lai kādrei kādu minūšu intervālā pietuvotos pie tā, pēc kā ir vērts dzīties un tas reāli pastāv varētu apliecināt mēs ar kaščeju bet tagad par nopietnākām lietām ir tāda kā neliela pienākuma sajūta sasniegt vismaz tādu apjomu kā iepriekšējie ieraksti bet nevajag jau arī sevi staipīt gā gumiju cik daudz būs sakrājies tik daudz arī izdosies un varbūt nevajag arī tik daudz strādāt pie sava tēla mazliet sevi un savus nolūkus motīvus paskaidroju un pietiks neiešu jau katrā ierakstā atkārtoties, kāpēc un kas man ir svarīgi lai tie kas nav paspējuši izsekot līdzi būtu lietas kursā un tad es kā tāds pamatskolas skolotājs vai sektas orgkomitejas zemākās pakāpes tātad kur palika zelta olas es vienā rītā piecēlos un sniegs bija pārņēmis pasauli bet pa radio solīja siltu laiku tuvākajās dienās vai nedēļās ja atpazināt šo paternu tad zināsiet, ka esmu iegāzies, tas ir tā, ka esmu pieminējis kaut ko, kam ir reāls pamats mūsu ikdienā un ko itin viegli var atšifrēt un piedēvēt tam dažādas nokrāsas kā arī redzēt, kā esmu to attēlijis cita iedaba ir runāt par kaut ko tādu ko citi neiespējami zina vai arī viņi to var attiecināt uz personīgo pieredzi bet faktiski notikumi ir zināmi tikai man tas varbūt veido tādu dīvainu korelāciju un citi var iejusties manā pieredzē just jaunas sajūtas tādā garā par ko es runāju kur es vēlējos nonākt tagad es minstinos un kāds bija tas krievu vārds tāds kā šiveļura katrā ziņā es mētājos no viena borta pie otra tāds nervozs un par sevi nepārliecināts jo esmu drezīna esmu kuļamajā mašīnā dzimis un audzis un man ir savas raksturīpašības redziet cik es bagāts man ir dažādas lietas un priekšmeti manā emociju pasaulē un es spēlējos un kacinos ko tad es gribu iegūt redzēt kad šis teksts beigsies beigsies arī iegūšanas vēlme es dzīvoju kamēr tas dzīvo tas ir kamēr tas paliek garumā, kad tas apstāsies (man ir aizdomas, ka šis būs pēdējais teikums, jo es jūtu zīmīgas beigas), tad paliks kā attālinošās zvaigzne uz kuras dzīvība bija un kura par dzīvību vēsta, jo tā ir no liela attāluma, jūs jau zināsiet par ko es runāju, tie ir kosmiskie putekļu, es uzšūšu vienu audeklu kur patīstīties kā tāds kronītis ar zelta zobiem |
|
es pārsvarā pārtieku pa salmiņu. pa lielākām atverēm man vienkārši viss gāztos uz galvas. ja jūs kādreiz būsiet suņi, ziniet, ka man nepatīk, ka šuharē pa manu istabu |
|
 
pirmajā filmā skatītāju provocējošajai apsūdzēto uzvedībai
būtu jāmācās no otrajā filmā attēlotā protesta gara,
savādāk visu pirmajā minēto cīnītāju nesakoptā rīcība
liek meklēt veidus,
kādos iebilst pret viņu vaimanājošo taisnīguma izjūtu.
|
|
vienu rītu tu pamosties un stulbums ir pazudis, palicis tikai dizains |
|
kāpēc daži iedomājas, ka visu zina, tāpēc, ka pārsvarā neviens ne par ko nav pārliecināts, bet tie, kuri ir pārliecināti, tiek uzskatīti par pāķiem |
|
|