Šķiet svarīgi apzināties, ka šajā secinājumā īstais svars drīzāk ir nevis uz "skumjās", vai pat "smeldzīgās skumjās", bet uz "nevienam nenoderīgās", citādi ir risks savā konfigurācijā izmainīt faktiski ne pie kā nevainīgo "smeldzīgās skumjas", un turpināt gūt tikpat muļķīgu pieredzi, maldoties nevienam nenoderīgā priekā. Turklāt, ja šī atziņa nes kādu vērtību, tad vai vispār var teikt, ka skumjas bijušas pilnībā nenoderīgas, ja jau dēļ tām ir nonākts līdz šai atziņai?

Šī atziņa nes apziņas par zaudētu enerģiju vērtību, bet tā to (enerģiju) neatgriež, attiecīgi tās (atziņas) vērtība ir tikai kā preventīvai pieredzes nodošanas notikumam, un pagaidām nav nosakāma, jo nav zināms, vai tā tiks pielietota un vai ar labu rezultātu. Un, kā pareizi norādīji, uzsvars ir likts uz nenoderīgumu, nevis skumjām, tāpēc to (skumju) vērtība ir ar mīnusa zīmi, un vaina ir piemērojama gan, nu ne jau skumjām, bet pašam sev par necīnīšanos tās pārvarēt. Pirmajai kļūdainajai pieredzei parasti muļkību nepiedēvē, tāpat arī atšķirīgā konfigurācijā veiktai, atkārtotai gan varētu kārt šādu birku.

Taisnība. Pašķetinot vēl - ja iedomājamies, ka noderīgums ir iekšēji izsverams ar iztērētā laika un enerģijas apjoma salīdzināšanu ar iegūtās jēgas apjomu (ieskaitot iegūto atziņu nozīmīgumu, bet ne tikai), tad plus vai mīnus zīmi piešķirt pieredzes vērtībai it kā var, taču tas nav tik vienkārši, jo iztērētais apjoms ir vismaz kaut cik nojaušams dēļ tā, ka tas atrodas pagātnē, savukārt iegūto jēgu būtu jāsummē gan no pagātnes, gan nākotnes, kas, kā tu jau saki, nav vēl nosakāma. Turklāt bez jau formulētām atziņām vēl jau ticami pastāv arī ilgstošā stāvokļa izraisītās izmaiņas raksturā vai pasaules redzējumā, kuras var tikpat labi būt pašlaik arī vēl neapzinātas, nemaz nerunājot par to turpmāko ietekmi (piemēram, ja nu ilgstošās skumjas būtu klusām fonā padarījušas tevi uzmanīgāku pret sev tuviem cilvēkiem, bet tu to apjēgtu atskatā uz kopējo bildi pēc vēl desmit gadiem). Izskatās, ka tāpēc šādas pieredzes vērtībai ir spēja tā arī turpināt mainīties mūžīgi, un tai šobrīd piešķirto zīmi nevar pieņemt kā gala slēdzienu, bet drīzāk kā pašreizējo stāvokli, ko pēc laika apskatīt atkārtoti. Noderīgs secinājums tik un tā, jo to var sākt kaut kā pielietot jau uzreiz, bet kādā prāta nostūrī tomēr jāpatur, ka allaž jau viss var ar laiku izrādīties citādi, nekā šķitis agrākā izvērtēšanas brīdī - īpaši ja vēl tas brīdis bijs spilgtināts ar sajūtu, ka atmests kaut kas, kas nogurdinājis.

Interesanti, ka pieminēji, ka varbūt kļuvu uzmanīgāks pret citiem. Skumjas lielā mērā bija reakcija uz nespēju saņemt uzmanīgumu pret sevi tādā mērā, kādā biju pieradis un gribošs sniegt citiem. Atziņa - egoistiski šaurs skatījums uz citiem, nespējot pieņemt citādas mērauklas.
Jā, iespējams, ka lietderīgums no gūtās atziņas visticamāk ietiecas arī nākotnē, bet tā (sapratne) ir drīzāk tāda, ka šāda veida pieredze nākotnē nebūtu jāatkārto ar skumju attieksmi. Un par to tad arī bija ieraksts.
Tas, ko es gribēju pateikt ir, ka tas bija pārāk ilgi, lai būtu lietderīgi. Bija jārīkojas (jāsaprot, jāmainās) veicīgāk.

Ķīniešu radinieks saka, ka skumjas nāk no sliktām nierēm.

Totāli!

es, ja godīgi, neticu, ka jebkas jebkad kaut kur pazūd, tas iegūst tikai jaunas formas, kurās slēpties.

Tomēr mans novērojums ir, ka jaunai formai var piemist arī atškirīgs saturs. Vai arī atšķirīgs saturs izveido tam atbilstīgu, atšķirīgu formu.

Vai noderigums nav pārvērtēts? Lai vai kā, tad veiksmes ar noderīgām ne-skumjām!

Galīgi nav un nebūs pārvērtēts! Paldies! :)