as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

kādā komentārā ieraudzīju kļūdu. tieši pirms tam lasīju ierakstu par /kļūdainīgumu/ vispārīgi.
un man nepacēlās pirkstiņi labot.
gribējās. jo kaut kādā absurdā līmenī uzskatu fr.val. par savu jājamzirdziņu. no otras puses: protams, pati kļūdos vienā laidā, par akcentu nerunājot.

un tad. aizdomājos. kāda ir mūsu motivācija izgaismot acīmredzamas kļūdas? vēlme tās izlabot, tātad- padarīt pasauli labāku? norādīt un nekvalitatīvu /jebko/ ar cerību, ka tas uzlabosies?

nu ne taču. "ei, es zinu labāk. un tu... tu esi kripatiņ neapķērīgs."

absolūti nesaku, ka norādīšana uz kļūdām ir nelaba. un secinājums ne pret ko nevērsts, jau sen sevi piekrājis.

vienīgi. man tā liekas ļoti latviska tendence. nespēt paraustīt plecus un teikt: ek, dari kā gribi. domā kā gribi, kas ta man.

mums par katru cenu jābļauj dikti un skaļi, ka otrs nerubī fišku. lai arī otrs nebūs pārliecināms visticamāk. vienalga, vai viņa kļūda ir pierādāma vai subjektīvi par tādu uzskatīta.

varbūt ne latviska. nezinu. ārkārtīgi bezjēdzīga un nez kāpēc ļoti raksturīga cilvēkiem ar visnotaļ cienījamām prāta spējām, kuras drusku pietušē maiga nepārliecība.

sakiet, ka kļūdos *insert smiley here*.