as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Mazliet pasarakstījos par Poor Things (ar čali ar Lobster tetovējumu, haha), un jau nojautu, ka tas plakātiskais (male-gazey) feminisms daudziem izraisa vemšanas refleksu un rightly so, bet man likās tik jautri, nu, kā lai nepiedod. Un līdzīgi kā ar Bārbiju (jo šī filma IR Bārbija, tikai tā, kā būtu vajadzējis būt, vai Bārbija pēc tam, kad viņa aiziet pie ginekologa, kā rakstīja ltbxd)), tas dauzonīgais radošums, kas lien ārā pa katru detaļu, production design Oskars vispirms, tad Rufalo, tad varbūt Robijs Raienss un tikai tad Stouna, dzirkstoši dialogi, ironija un pašironija, un tur, kur Bārbija nošāva greizi un sāka sludināt feminismu, te Lantimoss man šķiet, ka tomēr apjēdza, ka ekspluatē Stounas varoni, un tāpēc dejoja pa trauslu līniju, Dienas skaistulei, iespējams, jā, drusku par tuvu, bet šī var būt arī mana fantāzija, kamēr tā ir pasaka, kādēļ lai tā nebūtu pasaka par tūkstoš orgasmiem un nevienu salauztu sirdi? Nu, jo Rufalo neskaitās, viņam tā arī vajadzēja.

Mana gada brīnišķīgākā komēdija bez šaubu ēnas. Bet es pašlaik arī ar katru šūnu apzinos, cik grūta cīņa ir katra detaļa, un kad tādu ir simtiem, ja ne tūkstošiem, pazemīgā cieņā noliecu galvu.