as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - March 9th, 2010

esmu iekritusi kojgultā ar helēnas bonemas kārteres pričenes līdzinieci uz galvas, citiem vārdiem, ligzdu, kas steito, ka pēdējās dienas pavadītas gultā. piepampusi no laimes fiziskiem paveidiem, mazdrusku skumja, bezmiegs un autobusi sniega čupu viducī dara savu.

šķiet, par vēlu tevi apsveikt bērnu tiesību aizsardzības dienā, tad lai iet šodiena, piezvanījis sacīja vectēvs.
man patīk pērnava. bez iemesla. viduspunkts, no jebkuras puses braucot pēkšņi gribas pieplakt stiklam, mājeles, jūras tuvums un mazo ziemeļu smieklīgi lepnie dienvidi.

no lāpas piededzināta cigarete, paralēli prātojot, ka viss, viss, pietiek sevi svilināt, ka rītdiena ir kārtējā rītdiena, kad iemācīšos nebūt negausīga, nebūt pašdestruktīva, kaut kripatu paciest sevi, ļauties saprātam.

nieki un muļķības, protams.

kad saku, ka dievs ir piedzēries, kāds atsaka, ka tā ir viņa vaina, jo par dažu grēku izpirkšanu viņš uzsaucis šamējam pāris glāzes.
tā ir mūsu visu vaina,jā.

neatceros. sestdienā, iespējams, bija varbūt ne gluži perfekti pieslīpēts jociņš par puisi, kuram paredzēja mirt cigarešu dēļ, tāpēc viņš visu dzīvi bēga no dūmiem un tabakas, līdz pacani pienāca klāt un uzjautāja cigareti, bet vecu patiesību sajūta. bezmiega skaidrums. bezmiega skaudrums. mani sapņi mani izglābs.

ā, noskatījos hurt locker. tā vietā, lai pēc oskariem gulētu. un tā vietā, lai tagad gulētu, esmu nolēmusi izteikt savu svarīgo viedokli. man uzreiz ienāca prātā filma zem nosaukuma "lebanon", kas pieder kara drāmu žanram, un ir daudz daudz daudz krutāka.
imdb uzreiz sasien paralēles ar ajami, kas bija nominēta kā ārzemjvalodīgā, bet...ek, es nešaubos, ka jebkura no ārzemjvalodīgajām ir daudz daudz krutāka (hei, no manis sanāktu viens izcils kritiķis. argumentācijas kvalitāte ieper)par jebkuru amerikānisko. khm. gaumes jautājums. un cita opera.
par lebanon, nezinu, kāpēc tā. nav nekā līdzīga, vienkārši visnesenāk redzētā par tēmu. ar metaforiski izcilu tanku sarkanu puķu laukā un daudz izsmalcinātāku dumpošanos pret kara bezjēdzību.
vopšem, man nelikās, ka hurt locker piemistu jebkas tik ārkārtīgi īpašs. un, ja nekas tik īpašs, ta vismaz pēcgarša.
protams, iespējams, beidzot esmu pāršņaukusies filmas, bet vairāk liekas, ka šis ir bijis tāds galīgi tukšs gads amerikāņkino.
slumdog miljonārs ienesa zināmu svaigumu un...daudziem, šķiet, nepatika. atceros sevi sēžam īkšķīšus saspiedusi, lai tik viss beigtos laimīgi. un citādas krāsiņas.
no country for old men bija spēcīga. un atmiņā paliekoša. un sulīga, lai arī cik ciniska.
departed vēl aizvien var pārskatīt un pārskatīt. bez baisi augstas mākslas, tomēr spoži nospēlēta un sacakota.
crash, ja jūs zinātu, kā man patīk crash.

beigšu attīt. bet man tik briesmīgi bērnišķīgi patīk oskari. kā pasākums, kur diženie paklapē pa pleciem vistalantīgākajiem, pa vidam var sabozties, ka ne viss tā kā gribētos, tomēr virziens skaidrs. šogad. šogad, būtu labāk gulējusi.

saules nepanesamais vieglums.
uz pieneneem, mees atkal virzämies uz pieneneem.

es te meegjinu uzmineet värtus
ar kuriem pateikt miilestiibu
jo vispär ir tikai divas
tä nodräzti atklausiitä
un tad ir muuseejä

saule izskjaida acäbolus
tä iestäjas pavasaris
ir divi. dienvidu bezruupiigs siltums
un muuseejais. kad zeme atsäk elpot.

tonakt. kad mazä krodzinjä dzeeraam
pilnas iekshas draiska viegluma
reibums. padara citus par mulkjiem.
un mees. päri pluustosha smeldze.

viss ir pa divi.
viens. dabas kljuuda.
dieva nenoviidiiba.
viss viens.

tä meitene ar soda talonu
par tavu palikshanu
neatljautä vietä
iista sodiiba, tu teici.

vairs nav kur
nav kur netrauceeti noparkoties.
tikai divas zonas.
zaljä
un miglas.