Nez, kas man tā kopumā ir par dzīves mācību - proti, man tiešām vienmēr ir gribējies klusiņām darīt kaut kādas savas lietas, un, lai manā virzienā netiktu vērsta nekāda lieka uzmanība, bet vienmēr, jau kopš skolas laika šad tad ir izvērtušās visādas situācijas, kur es saņemu to lieko uzmanību visai daudz un plaši, nu, tur kaut kāda cīņa par taisnību un tamlīdzīgi. Es skolā varēju neko nedarīt un neteikt, bet mani pamanīja, un sūdi par kaut ko vienmēr bija man, arī, ja iesaistīti konkrētajā lietā bija vēl desmit citi cilvēki. Tad tagad ir mana veselības lieta, par ko es jau pirms laiciņa nopūtos, ka nebūs nepamanāmā sēdēšana malā, protams, tevi pamana (ar visām ierīcēm, palīdzības lūgšanu utt), un visu laiku ir tā it kā nevēlamā uzmanība. Kāpēc? Un, nez, vai es kādreiz iemācīšos justies ar to mierā un komfortabli.