saccharomyces nesen ierosināja, ka es varētu strādāt muzejā (aizmirsīsim faktu, ka man kopumā nenormāli riebjas muzeji), un es arī īsti nezinu, ko es tieši tur varētu darīt, un šis jau arī principā ir tāda māžošanās, bet vispār es ļoti gribētu strādāt, un patiešām gribētu, nevis man tikai ļoti vajag naudu. Vispār šis mani arī diezgan ļoti uztrauc –šim brīdim ok, man nav izglītības, tātad opciju ir diezgan maz jebkurā gadījumā, bet es uztraucos par to, ka arī tad, kad man būs grāds, es varētu sastapties ar diezgan nopietnu diskrimināciju, visticamāk, arī tādās darbavietās, kuras būtu relatīvi viegli pielāgojamas. Es, protams, ceru, ka tā nebūs, un es tiešām ticu, ka noteikti ir lietas, kam es būtu ļoti piemērota un saistībā ar kurām, mana veselība nebūtu baigais šķērslis, bet tajā pašā laikā es skatos uz lietām reāli, lai nebūtu jāatopas šokā un izmisumā, jo viena lieta ir kaut kādi sīki sūdi, kas ir, paiet un aizmirstas, bet ir lietas, kas ir nopietnas un ilgtermiņā svarīgas, un darbs, ja es šī dēļ to nevarētu atrast, būtu viena no tādām.