Tas krūšturis sākumā bija uz zemes, bet es fiksi aizmetu aiz datora. :)

Tu esi mana glābēja. Lai gan par krūšturi man īpaši nav kauns, jo, paskatoties mūsu dzīvoklī, tak ir skaidrs, kāds cilvēks es esmu un nemaz to neslēpju. Par to otru lietu es gan nebūtu gribējusi, ka viņi to ierauga, paldies Tev, man gan tas mūsu slēpšanas plāns likās aizdomīgs, es gan neredzēju, cik neuzkrītoši Tu sper to lietu zem gultas, jo pati tobrīd izlikos, ka meklēju vīna attaisāmo, kuru biju paslēpusi zem džempera – mēs esam pavisam normāli cilvēki. :D

Uz mums tur tobrīd vispār neviens neskatījās, ja nu vienīgi L. izskatījās drusku situāciju neizprotoša, bet arī, šķiet, neattapās, ko es tur pie tās sienas daru. :)

Nu, es jutos reāli muļķīgi, izliekoties, ka vandos pa tām kastēm un maisiņiem, un man bija bail, ka kāds pamanīs, ka es to vīna attaisāmo izvelku no drēbjapakšas.
Es reāli kritu panikā, kad Tu pateici, ka tā lieta tur mētājas, bet vispār domāju, ka gan jau visi būtu gana ētiski un klusētu, pat ja būtu pamanījuši, vienk. divi no klātesošajiem ir pietiekami mazpazīstami, lai es nebūtu droša, ka viņi to vēlāk nestāstītu citiem. :D