Sāpīgums ir kaut kas tik jocīgs. Nebeidzu brīnīties, cik dažas lietas ir viegli palaist un atsiet no sevis, it kā tās jau sen būtu pārstājušas eksistēt pa īstam, būtu palikusi tikai draudīga ēna, kurai bail pieskarties, bet, tiklīdz tas izdarīts, tā pagaist (kā tas bubulis skapī). Un tad ir citas lietas, kas sāp tik negaidīti, it kā es būtu uzkāpusi stiklam visnegaidītākajā brīdī un vietā. Un vēl citas, kuras es esmu tikai iedomājusies esam no sevis atsējusi.

Pagājušās nakts sapnī mēs ar saccharomyces grasījāmies doties uz banderlogs dzimšanas dienas ballīti, un es sūkstījos, ka nevaru izlemt, ko lai uzdāvina, bet saccharomyces priecīgi paziņoja, ka dāvinās skropstu tušu un brūkleņu ievārījumu, kas man lika nopūsties no sērijas “kāpēc man tik labas idejas nekad neienāk prātā?”.
Citā sapnī mana tēva sieva, kamēr mēs furgona kravas kastē grasījāmies nelegāli šķērsot kādas valsts (šķiet, tā bija Polija, bet vairs neesmu īsti droša) robežu, man stāstīja, ka savu bērnību un jaunību esot pavadījusi Austrālijā, un ka tur cilvēki vispār neapzinoties, cik viņiem līdzās esošā daba ir bīstama, pilna ar tādiem augiem un dzīvniekiem, no kuriem būtu jāturas pa gabalu.