Agrāk es tik ļoti apbrīnoju cilvēkus par to, cik viņi ir brīvi gan savā domāšanā, gan ārējās izpausmēs. Tagad, kad es pati jūtos vairāk brīva kā jebkad, es saprotu, ka daudzējādā ziņā tas, ko es esmu uzskatījusi par brīvību, bieži vien ir bijis kaut kas pavisam cits, un tas, ka cilvēki izskatās brīvi, ne vienmēr nozīmē, ka viņi tādi tiešām ir. Ir vai nav - tas droši vien vispār nav objektīvi, drīzāk - jūtas vai nejūtas tādi esam. Un pats dīvainākais šajā visā ir fakts, ka kaut arī es jūtos daudz brīvāka kā agrāk, man brīvības sajūtas tāpat ir daudz par maz, t.i. es ļoti labi apzinos, ka ir daudzas lietas, ar kurām es sevi nomoku (nu, tur, piemēram, kā es izskatos un uzvedos visādās sociālās situācijās, cik labas vai sliktas ir manas komunikācijas prasmes, ko cilvēki domā utt.), un pie kurām vajadzētu strādāt, lai no spriedzes par šo visu, cik nu tas ir iespējams, atbrīvotos, gluži vienkārši tāpēc, ka, kamēr es par to visu satraucos, es nekļūstu mazāk neveikla un netrenēju prasmi komunicēt, tieši pretēji.
Lielākoties tās lietas, kuru sakarā es nejūtos parāk droši, ir tieši ar ārpusi un citiem saistītas, nez, kaut kādas drošības sajūtas telpā un saskarē un citiem trūkums vai vismaz nepilnīgums visplašākajā nozīmē.

Lai gan es ļoti maz zinu par Stepes Vilka dzīvi, man tomēr ir visnotaļ iemesls domāt, ka mīloši, taču stingri un ļoti dievbijīgi vecāki un skolotāji audzinājuši viņu garā, kas balstās uz audzināmā "gribas laušanu". Bet salauzt šā skolēna gribu un iznīcināt viņa personību nebija izdevies, tam viņš bijis par stipru un nelokāmu, par gudru un lepnu. Nespējot iznīcināt viņa personību, izdevās vienīgi iemācīt viņu nīst pašam sevi. Pret sevi pašu, pret šo nevainīgo un cildeno objektu, viņš pēc tam augu mūžu vērsa savu ģeniālo iztēli, visu savu prāta spēku. Jo vienā ziņā, par spīti visam, viņš caurcaurēm bija kristietis un moceklis, tajā ziņā, proti, ka jebkuru asumu, jebkuru kritiku, jebkuru ļaunprātību, visu naidu, uz kādu vien bija spējīgs, galvenām un pirmām kārtām pagrieza pats pret sevi.

(Hermanis Hese "Stepes vilks")

Kad lasīju Stepes vilku kaut kad pamatskolas laikā, man šī grāmata patika daudz, daudz labāk, nekā tagad. (bet Hese droši vien ir autors, kas pāriet). Man, protams, patīk arī tagad, bet tas ir kaut kā daudz citādāk, nav gluži aiz laimes, ka beidzot kāds mani saprot, jāizkūst un jānoelšas pie katra otrā teikuma. Ir forši, bet tagad es uz to skatos vairāk kā uz grāmatu, nevis kā uz tekstu, kas atklāj un paskaidro manas dvēseles dziļo traģiku. Būtu interesanti palasīt Demianu, tā bija viena no tām grāmatām, kas pagrieza manu pasauli, un laikam no visa, ko tolaik no Heses izlasīju, patika vislabāk, bet nez vai elektroniski ir, lai gan – angliski jau noteikti jābūt.

Varbūt tā ir nebūšana sociālajos tīkos un masu saziņas līdzekļu diezgan liela ignorēšana, varbūt apzināts lēmums "distancēties", lai nekristu panikā, bet es tiešām laikam dzīvoju rožainā migliņā visas tās Krievijas lietas dēļ. Es gan principā tagad varētu smīnēt ar donu "es taču zināju, ka tā būs", jo man vienmēr ir bijis diezgan skaidrs, ka mūsu pasivitāte un tolerance pret visādiem izgājieniem pie laba gala nevedīs, tāpat kā koķetēšana ar frāzēm "referendums ir pilnīgi ok, jo mēs esam demokrātiska valsts, un visi taču ies un nobalsos pret", bet labi, ne par to stāsts, man kļūst galīgi neomulīgi tāpēc, ka arvien biežāk no cilvēkiem, kuri agrāk nav cēluši paniku par šiem jautājumiem, ir dzirdami bažīgi viedokļi, un tad man liekas, ārprāts, tad jau man vajadzētu ielīst skapī un uzmest sev virsū visus ziemas mēteļus, jo man vienmēr ir bijis bail no tā, ka Krievija mums izdarīs kaut ko briesmīgu, es tikai esmu sapratusi, ka par šādām bailēm skaļi runāt nav pieklājīgi, turklāt tā taču ir ņemšanās ar iracionālām, nekad neiespējamām lietām.

Bet te laikam būs tas mūžīgais „kad citi raud, viņš smejas” variants, es par šo visu esmu jutusies slikti gadiem, man vairs nav spēka.