Tikko iedomājos, ka pēdējā laikā nepieklājīgi bieži sūkstos par to, ka man kaut kas sāp, bet tad atcerējos, ka man ļoti sen nav bijušas sirdsklauves un nelabuma sajūta kopā ar elpas trūkumu, kas agrāk regulāri parādījās pirms kādiem uztraucošiem notikumiem, cilvēku satikšanas, bet reizēm vienkārši pirms iziešanas no mājām bez īpaša iemesla. Un, man šķiet, ka tas ir ļoti lielā mērā saistīts ar to, ka es kopumā sevi vairs tik ļoti nenomoku ar visādiem uztraukumiem un iedomām par to, ka visi noteikti mani ienīst un smejas par mani, tāpat ar to, ka es daudz vairāk spēju saprast un arī informēt citus par to, kas un kāpēc notiek, reizēm es pat spēju atklāti dusmoties, tāpat arī atklāti priecāties un teikt komplimentus. Un es tiešām ticu, ka varbūt tieši tāpēc man vairs nav konstantās sajūtas, ka es nevaru paelpot un man ir nelabi. Protams, ir jau arī reālas lietas, ko es esmu savas elpošanas labā darījusi, piemēram, meditēšana. Bet kopumā tas vieš ticību, ka arī visādas galvas un vēdersāpes varbūt man varētu izdoties novērst vai mazināt.

Tiešām - tas eksāmens būs manā bijušājā skolā. Iedomājos, varbūt būtu drošāk, uz turieni ejot, paņemt līdzi gāzes baloniņu vai kādu citu pašaizsardzības ieroci. Joki ir joki, protams, bet vispār jau nemaz tik tālu no patiesības nav; es tajā skolā esmu bijusi situācijās, kad gāzes baloniņš nebūtu nācis par ļaunu, un visi, kam it kā būtu jābūt atbildģiem par kadām nekārtībām, ir izlikušies, ka uz viņiem sīs situācijas neattiecas. Teicu šito mammai, un viņa man ļoti filozofiski atbildēja "bet varbūt tev ir jāiet uz turieni, tāpēc, ka tu šobrīd to vari". Es gan nedomāju, ka cilvēkam ir jāmetas darīt visu, ko viņš potenciāli var, bet nu labi, ja jau augstāki spēki uzskata, ka es varu, ko tad man tur vairs iebilst.

Šodien notika kaut kas ļoti jauks, kaut arī it kā pilnīgs sīkums, bet tāpat ļoti patīkami, jo man puķes kāds dāvina reti. vienīgais kursā esošais puisis (tajā kursā, kur es pa kluso apmeklēju pasaules literatūras lekcijas, kuras, starp citu, ir vienkārši brīnišķīgas), šodien turpināja appuķot pēdējās dienās vēl nesatiktās pasniedzējas un kursabiedrenes, un arī es tiku pie puķes ar tekstu "tu taču arī esi mana kursabiedrene, kaut arī tikai vienā priekšmetā", tas bija diezgan savādi, jo principā es ar viņiem vispār nekomunicēju, izņemot tikai tik daudz, ka sveicināmies, ienākot auditorijā, bet ļoti mīlīgi.

Aizgāju arī aprunāties par pirmdienas eksāmenu, Ilze teca, ka skola sakot, ka to darbu var arī neatsūtīt (nez, vai tas ir kāds īpašs mājiens man vai arī vienkārši viņiem jau ir pieredze), bet nu arī, ja tā gadoties, tad darbs jāpalielina uz vietas, par to es jau iepriekš likumā biju lasījusi. Vēl teica, ka, lai man nebūtu stress par telpas atrašanu, man būtu vēlams tuvāko dienu laikā ieiet skolā un apskatīties, kur tieši eksāmens notiks, jo sarakstiem jau vajadzētu būt, negrasos lieki tajā midzenī spert savu kāju (un man tāpat būtu kādam jāprasa, lai palīdz sameklēt to sarakstu un tā), bet ļoti labi, ka man ir viens cilvēks, ar kuru vienmēr bijušas lieliskas attiecības un kam es varu tagad uzrakstīt vai piezvanīt un palūgt apskatīties, vai tie saraksti jau ir un, ja ir, tad kurā telpā man jābūt. Un vispār es vairs negrasos iecepties un uztraukties par tehniskām lietām, es visu, ko varēju, esmu izdarījusi, un turpmākās dienas grasos veltīt tam, lai cītīgi mācītos. Un kopumā es ticu labajam cilvēkos un tam, ka viss būs ok. Bet, ja kaut kas nebūs ok - vai nu ar tehnisko pusi vai arī kāds grasās izturēties pret mani tāpat kā tad, kad es tur mācījos - rupji un nepieklājīgi - tad gan būs problēmas, jo laiks, kurā par mani varēja visādi ņirgāties un riebīgi izturēties ir pagājis, un, kāpēc, lai es baidītos no kaut kādas tur skolas, man ir jādomā tikai par angļu valodu.

Ok, man ir parādījies pirms kāda pārbaudījuma "viss būs slikti" noskaņojums (kādā brīdī tā ir vienmēr), pildu rītdienas mājasdarbu un, man pēkšņi šķiet, ka es nevaru salikt vienkāršus teikumus, un vispār, ka šis viss nebija laba ideja un es briesmīgi izgāzīšos. Bet ok, šī fāze arī ir jāizdzīvo. Protams, es arī nejutīšos tik gatava, cik man gribētos, un kā varētu justies, ja tas būtu, teiksim, latv, val vai kāda cita priekšmeta eksāmens, jo valodas man vienk. nepadodas, un kaut arī es daudz lasu un esmu gājusi mācīties, un vispār diezgan daudz ar šo visu noņēmusies, man nešķiet, ka es būtu progresējusi tik ļoti, cik būtu iespējams, ja man vienkārši būt vairāk “ķēriena”, ja to kaut kā tā var nosaukt, bet nu vismaz labi, ka es neesmu iedomājusies, ka man vajag uzlabot savu rezultātu, pienmēram, matemātikas eksāmenā, jo tad tas būtu daudz bezperspektīvāks pasākums, kur ar "es gribu, un es darīšu visu iespējamo" arī varētu būt par maz. Bet viena lieta gan - es par šo jūtos vareni tādā ziņā, ka es nepīkstu par to, ka man vajag labāku rezultātu, tomēr man tā nav, bet mēģinu pie tāda tikt. Protams, ir jau visas tās briesmīgās domas, cik slikti būs, ja es nolikšu tikpat slikti vai labāk, bet ne pietiekami labi, bet no visādiem tādiem prātuļojumiem es neko daudz nevaru iegūt, tipa, ja būs slikti, tad domāsim tālāk. Un vēl jau ir mazliet laika, un jācer, ka man vienkārši ļoti veiksies, un es nebūšu pārnervozējusies līdz nāve un runāšanas daļā nesākšu, piemēram, šļupstēt. :D

Vēl es domāju, ka angļu valodu es noteikti turpināšu uzlabot neatkarīgi no tā, kā man ies pirmdienas pārbaudījumā: man jau nemaz īsti nav izvēles, es lasu lielākoties angļu valodā, bet domāju, ka nevienu citu valodu es droši vien vairs nespētu iemācīties, vismaz rakstīt tajā noteikti nē. Angļu valodā es arī vislielākās grūtības izjūtu tieši tad, ja man ir pašai jāraksta, un tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es neatceros, kā vārdus raksta. Domāju, ka tas saistīts ar manu dramatiski slikto vizuālo uztveri, un tiešām ar to, nevis ar redzi, jo teksti ir adaptēti, lai es varētu tos bez grūtībām lasīt, bet es tāpat, paskatījusies, kā kādu man nezināmu vārdu raksta piecas reizes, bieži izjūtu nepieciešamību paskatīties vēl sesto. Es vienkārši nespēju atcerēties, nespēju vizualizēt. Tas r līdzīgi, kā es nekad neesmu varējusi iemācīties lietas, skatoties, kā tās dara citi, nu, tur mizot kartupeļus vai jebko citu. Un par to man ir diezgan ļoti skumji, jo tur jau neko nevar darīt. Tekstu, ko tu neredzi, var palielināt, bet, ja smadzenes vienkārši nespēj pilnvērtīgi apstrādāt vizuālo informāciju, tad nespēj, nav kaut kādas saķeres, un viss. Un, jo vizuālās informācijas kļūst mazāk, jo, protams, šo es izjūtu kā arvien lielāku problēmu. Piemēram, sejas - nekad neesmu tās varējusi iegaumēt, nekad. Un kopumā šis darbojas diezgan līdzīgi kā mana redze; ir kopaina, nav detaļu. Protams, audiāli es lieliski spēju uztvert/atcerēties arī detaļas, bet, lasot tekstu, es uztveru būtību, bet detaļu nav - kā vārdus raksta, es nespēju atcerēties, kaut kāda analoģija te varētu būt ar to, ka es tik sūdīgi iegaumēju ceļus, tb - ar vienu va divām reizēm nepietiek, vajag iet vismaz 15, lai man būtu drošības sajūta, ka es atcerēšos, kaut kā ļoti neērti tas viss kopā.

Es gan arī nezinu, vai tās nav lietas, ko var kaut kā trenēt un attīstīt, jo man īsti nav skaidrs, kas tieši tas ir, tb - redze ir skaidrs, bet, kas/kāda ir tā nespēja iegaumēt/apstrādāt arī to vizuālo informāciju, kuru es redzu, man nav ne jausmas, es to vienkārši mēģinu "kaut kā" formulēt. Un tagad es to vismaz mēģinu, jo arvien vairāk apzinos, ka, lai visas šīs lietas būtu menedžējamas un pārvaramas, cik iespējams, ir tās jāsaprot un jāpēta, agrāk es vienkārši biju frīks, kam viskautkas ir grūti nezināmu iemeslu dēļ, man gluži vienkārši lielāko daļu savas dzīves nebija ienācis prātā, ka varbūt kādam arī ir kaut kā līdzīgi, jo vienmēr ir bijusi sajūta, ka visi apkārtējie visu lieliski var izdarīt, tikai es nē, kas lielākoties ir ticis norakstīts uz slinkumu, bet tagad droši vien iemesls būtu redze, es pie tā, ka man varbūt vienkārši ir kaut kāda īpatnēja uztvere, esmu nonākusi principā tikai lasot. Brīžiem tā ir ļoti atvieglojoša sajūta – uzzināt, ka kaut kur pasaulē ir vēl citi cilvēki, kas funkcionē līdzīgi man.

saccharomyces nesen ierosināja, ka es varētu strādāt muzejā (aizmirsīsim faktu, ka man kopumā nenormāli riebjas muzeji), un es arī īsti nezinu, ko es tieši tur varētu darīt, un šis jau arī principā ir tāda māžošanās, bet vispār es ļoti gribētu strādāt, un patiešām gribētu, nevis man tikai ļoti vajag naudu. Vispār šis mani arī diezgan ļoti uztrauc –šim brīdim ok, man nav izglītības, tātad opciju ir diezgan maz jebkurā gadījumā, bet es uztraucos par to, ka arī tad, kad man būs grāds, es varētu sastapties ar diezgan nopietnu diskrimināciju, visticamāk, arī tādās darbavietās, kuras būtu relatīvi viegli pielāgojamas. Es, protams, ceru, ka tā nebūs, un es tiešām ticu, ka noteikti ir lietas, kam es būtu ļoti piemērota un saistībā ar kurām, mana veselība nebūtu baigais šķērslis, bet tajā pašā laikā es skatos uz lietām reāli, lai nebūtu jāatopas šokā un izmisumā, jo viena lieta ir kaut kādi sīki sūdi, kas ir, paiet un aizmirstas, bet ir lietas, kas ir nopietnas un ilgtermiņā svarīgas, un darbs, ja es šī dēļ to nevarētu atrast, būtu viena no tādām.