Spēlējot alias, definēju aplausus kā prieka un sajūsmas izrādīšanu ar rokām. Nav jau, protams, tik ekscentriski un oriģināli kā "ko darīt, kad vīrs tevi krāpj?", - "sist ar rungu", bet tāpat ļoti mīlīgi.

Bet jā - par tiem olimpisko spēļu atklāšanas komentētājiem. Pirmkārt, reāli izklausījās pēc kaut kāda neadekvāta politkorektuma un bailēm tieši paust jebkādu negatīvu attieksmi pret Krieviju vai skaļi izrunāt vārdu homoseksualitāte, kas bija uzkrītoši un smieklīgi. Otrkārt, man arī liekas, ka olimpiskās spēles ir olimpiskās spēles, un būtu muļķīgi tikai tāpēc, ka tās notiek valstī, kur varas situācija vienkārši ir sapista, nepiedalīties vai taml, tāpat es pieļauju, ka, iespējams, ap varavīksnes lietu ir sacelta tik liela ažiotāža, ka tas vienkārši kļūst kaitinoši, ja tiešām esi cilvēks, kuru interesē sports, nevis politiskās kaislības, bet komentārs "nu, un ja prezidents nebūtu aizbraucis, tad viņu vienkārši nerādītu, un vai tas būtu labāk? " plus kopējā ņaudulīgā intonācija totāli izklausījās pēc daļai Latvijas sabiedrības raksturīgā "es pats neko darīt netaisos, bet, ja kāds cits kaut ko izdarīs, es tūlīt metīšos viņu apdirst". Tipa, kāpēc pūlēties parādīt attiekmsi pret kādām lietām, vai tad bez tā nevar iztikt? Vai tad tā ir labāk?

Man tomēr paliek tāds iespaids, ka tiek sajauktas divas pavisam atšķirīgas tēmas, proti, attiecības ar draugiem un viņu attieksme un vēlēšanās/nevēlēšanās satikt tavu bērnu un kopumā nostāja pret bērnu ņemšanu līdzi, izejot sabiedrībā. Un tas galīgi nav viens un pats.
Par bērnu ņemšanu līdzi uz kafejnīcām, pasākumiem, ballītēm utt., man tas liekas pilnīgi normāli, rēķinoties ar faktu, ka cilvēkam, iespējams, jebkurā brīdī būs jāiet ārā vai pavisam prom, ja bērns sajutīsies slikti, saniķosies vai sāks bļaustīties (jo nu koncertā vai lasījumos tas nav ok tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, ja kāds kliedz, tad pārējie nevar dzirdēt). Bet visādi citādi, man šķiet, ka ir diezgan maz vietu un situāciju, kur bērna klātbūtne būtu nevēlama, kamēr viss notiek saprāta robežās, nevis uz kaut kādas ietiepšanās "bet kāpēc nevar?" principiem. Tipa, jājūt situācija, tāpat kā ar visu pārējo dzīvē, jo nav jau tādas pareizās atbildes, un kas vienā reizē būs pilnīgi normāli, citā izvērtīsises par megatraģēdiju, lietas nav paredzamas, bet principā es esmu par to, ka pieaugušie ņem bērnus līdzi, un dzīve turpinās.
Bet pinīgi kaut kas cits ir nespēt pieņemt, ka cilvēki reizēm vienkārši nevēlas bērnu sabiedrību. Man bērni ļoti patīk, bet, man šķiet, pilnīgi normāli, ka reizēm gribas mieru un klusumu, un netraucēti pavadīt laiku, mierīgi sarunājoties ar otru cilvēku. Bez bērniem. Tas ir tāpat kā dažādi citi apstākļi, kuru dēļ kāds konktētajā brīdī nevar vai nevēlas tikties arī, ja principā tu šim cilvēkam patīc. Un, protams, mēdz būt ārkārtīgi bēdīgi, ja kāds tev pasaka, teiksim, "ja tev šobrīd ir noskaņojums, kurā tev gribas sēdēt mājās un nīkuļot, tad netiksimies, jo man gribas iet iedzert, padejot utt", jo dažkārt jau tu neko nevari izdarīt ar savu bēdīgo garastāvokli, un nav jau arī nekas jādara, tikai, lai pielāgotos otram (vismaz ne jau vienmmēr), bet tas neatceļ tiesības bēdāties, justies atstumtam vai ilgoties pēc sabiedrības. Vai, teiksim, dzīvošana citā pilsētā. Mīļotie vai mājdzīvnieki. Kaut kādā ziņā tas ir tas pats. Protams, mēdz jau būt tā, ka mēs draudzējamies visi un visi kopā arī darām lietas un ejam izklaidēties, bet arī tādā situācijā, man liekas, ir pilnīgi normāli kādreiz gribēt otru redzēt vienu pašu. Tāpat, man nešķiet, ka tas, ka tu vēlies draudzēties ar kādu cilvēku, uzreiz uzliek tev par pienākumu vēlēties draudzēties ar viņa bērnu, sievu vai kaķi. Un es tur tiešām neredzu lielas atšķirības, ja runa ir par šo. Protams, ja attiecības ir ļoti ciešas, tad jau parasti tu vismaz puslīdz normāli saproties arī ar bērnu, sievu un kaķi, bet principā cilvēks ir atsevišķa būtne, un tu drīksti gribēt arī viņu vienu pašu, manuprāt, cita lieta, ka reizēm ir neiespējami to noorganziēt. Bet, man nešķiet, ka vienmēr visam būtu jāpielāgojas, kaut arī bieži tas ir jādara, citādi vispār neviens ne ar vienu netiktos un nedraudzētos, jo to vienkārši nebūtu iespējams saorganizēt. Dažkārt tu jūties tā, ka vari nakšņot ārpus mājām, bet dažkārt esi gatavs aizmigt tikai savā gultā mierā un klusumā, kas, manuprāt, ir pilnīgi normāli. Svarīgi, lai nebūtu tā, ka viena puse pielāgojas vienmēr, bet otra nekad. Katrā ziņā es būtu ļoti nelaimīga, ja es nekad nevarētu satikt kādu sev svarīgu cilvēku bez viņa bērna, ja man tā gribētos, un nespētu justies, ka varu cilvēkam to pateikt, tāpat es ļoti negribētu, ka to nesaka man. Un vispār, vai tad labāk ir visam vienmēr piekrist, bet tad besīties un justies slikti, kas taču galu galā bojā gan tikšanos, gan ar laiku arī attiecības, jo pieredze rāda, ka tādi nīgrumi jau nekur nepaliek, ja tas tiešām ir bijis "es piekritu ar sajūtu, ka šobrīd galīgi to vai šo nespēju izturēt". Un māte un viņas bērns nāk komplektā un ir viens veselums – pēc manām domām, pilnīgs absurds. Tikpat labi es varētu paziņot "es un mans suns", jo, ja dzīvo viens pats, suns arī nozīmē, ka palikt kaut kur pa nakti vai spontāni nez kur aizblandīties uz vairākām dienām vienkārši nav iespējams, bet, man šķiet, ka tu nevari grūtumu, ko, protams, brīžiem rada fakts, ka esi izvēlējies uzņemties atbildību par cilvēku vai zvēru, uzgrūst pārējai pasaulei, jo, pat ja tavs suns uzvedas brīnišķīgi vai mīļotais ir ļoti patīkams cilvēks, ir normāli, ka kādam viņš var nepatikt, vai šis kāds reizēm nevēlas viņu redzēt vai uzņemt savās mājās. Un tas reizēm rada visādas bēdas un problēmas. Bet attiecības un atbildība kopumā ir sarezģīti, visādi ierobežojumi un problēmas no tām izriet daudz un dažādas. Bet tāpēc vispārināt, ka visi no tevis izvairās, ja tev ir saistības, man šķiet, diezgan muļķīgi.
Un kaut kas, manuprāt, vēl pavisam cits, ja kopunmā ir tā, ka pamana, ka draugi un paziņas sāk izvairīties, ir, manuprāt, divas iespējas, vai nu tu pats dari kaut ko tiešām galīgi ne ok, un cilvēki no tevis izvairās, jo viņiem ir nepatīkami, vai arī ir vērts nopietni padomāt, kas tie par cilvēkiem un kādas patiesībā ir attiecības/saiknes ar viņiem.

Kopumā es piekrītu, ka šī ir diezgan neiecietīga un aprobežota sabiedrība, man vienkārši ļoti nepatīk agresija un bļaustīšanās, skaidri nedefinējot, par ko, jo tas, man šķiet, tikai vairo agresiju, neiecietību un neizpratni.

Un vēl man ļoti nepatīk uzstādījums „cilvēkam nedrīkst nepatikt bērni“, jo nu „mani neinteresē sports vai skulptūras“ nav tas pats, kas „es eju un kliedzu, ka man riebjas skulptūras un futbols, un mēģinu panākt, lai tēlotājmāksla un olimpiskās spēles pazūd no zemes virsas.“.

Varbūt vajadzētu sākt nēsāt līdzi matraci vai vismaz vingrošanas paklājiņu, lai, kad uznāk nespēks, var uz divdesmit minūtēm atgulties. Jo bieži ir tā kā tikko: kaut ko daru, un pēkšņi uznāk pilnīgs spēku izsīkums, liekas, ka īsti nevar pakustēties un noturēt vaļā acis, gāju atgulties, pēdējiem spēkiem uzliku modinātāju uz vienpadsmitiem (vakarā), lai nebūtu tā, ka, ja aizmiegu, nejauši noguļu līdz nakts vidum vai rītam, jo nu tomēr taču jāpārģērbjas pidžamā, jāizved suns un taml, turklāt arī laika ziņā cerēju tomēr, ka nebūs tā, ka es tagad vienkārši gulēšu, piemēram, piecpadsmit stundas no vietas, bet tā nu es gandrīz pilnīgi nekustīgi gulēju kādas piecpadsmit minūtes un tad sāku sajusties tā, ka var celties un turpināt dzīvot. Bet tāapt nezinu, vai šādas epizodes ir normāli.
Es esmu kā dators, kas brīžiem pats no sevis restartējas.