Raugoties, kā viņš tuksnesī smēķē cigareti ar filtru un kā sviedri uz viņa pieres izgaro, tikko izdalījušies, kamēr Klēra ķircina suņus ar cāļa gabaliem pie sāba aizmugures durvīm, gribot negribot atceries tādus izbalējušus Kodak momentuzņēmumus, kas izdarīti pirms vairākām desmitgadēm un ko visur var atrast bēniņos noglabātās kurpju kastēs. Jūs zināt, ko domāju - viscaur nodzeltējuši un miglaini, fonā vienmēr liela, izbalējusi mašīna un apģērbu stili, kas izskatās pārsteidzoši modīgi. Redzot šādus fotoattēlus, nevar nebrīnīties par to, cik gan mīļus, skumjus un nevainīgus visus dzīves mirkļus padara fotoaparāta slēdža nospiešana, jo šajā brīdī nākotne vēl ir nezināma, vēl tikai gatavodamās mūs sāpināt, kā arī uz šo īso mirkli mūsu pozas tiek pieņemtas kā godīgas.

(Duglass Koplends "X paaudze")

Es ceru, ka šī vasara drīz beigsies. Tas ir dīvaini, visu garo, auksto ziemu es gaidu tos pāris mēnešus, kuros man nesals, nebūs jātūca sevi biezu apģērbu kārtās, nebūs jāpiebīda elektriskais sildītājs pavisam tuvu gultai, lai būtu iespējams nedrebot aizmigt. Bet tagad tā jau ir mani izsmēlusi un nomocījusi. Saule. Vienīgais pēc kā es spēju ilgoties dienās kā šī ir adores aprakstītā pilsētas nodevīgi pieviļošā ziemas tumsa. Tādu tumsu es gribu, mīnus padsmit grādus un aukstas laternu gaismas. Es gribu tajā iekust un izgaist. Tā vietā es uz balkona lasu grāmatu, apgaismojums ir man piemērots (saules gaisma taču noteikti ir visspožākā gaisma pasaulē, vai ne?), bet ir neizturami karsts, no vietas nevaru izlasīt vairāk par vienu nodaļu, man metas nelabi, deg rokas un seja. Pieļauju, ka no tuvējām mājām ir redzams, ka es esmu gandrīz iebāzusi seju grāamtā, par spīti gaišajai gaismai, bet man ir vienalga, es par to nedomāju. Kad vairs nevaru izturēt, nāku iekšā ēst saldējumu.

(..) Jēziņ, kad viņi sāk tā runāt - nu, visas tās seksa tenkas un muļķības par pasaules galu - es domāju, vai tikai viņi patiesībā vienkārši neatzīst cits citam kaut ko citu."
"Un tas būtu?"
"Tas būtu - cik viņi visi ir pārbijušies. Proti, kad ļaudis sāk nopietni runāt par garāžas piekraušanu ar Beef-o-Roni liellopu gaļas kastēm un viņiem acīs sariešas asaras, dzirdot par dienām pirms pastardienas, tad tā ir tik satriecoša atzīšanās, kādu vien jums jebkad izdosies no viņiem izvilināt, par to, cik viņi ir sarūgtināti par to, ka dzīve nav izdevusies tāda, kā viņi cerējuši. "

(Duglass Koplends "X paaudze")