| 15. |
|
|
Ir tik dīvaini, ka tevi vārda dienā apsveic cilvēks, ar kuru sarakstijies pirms pāris gadiem, nekad dzīvē neesi saticis, kurš jau sen tev vairs nav pat piedraugots iekš tā portāla un ar kuru nav ne runāts, par kuru ir pilnīgi aizmirsts, gluži kā no pagājušās dzīves. Un vispār, jūtos slikti, jo es viņu viņas vārdadienā nemaz neapsveicu. |
|
|
| 16. Uldis Rudaks. Pasaules kārtība. Un iestāšanās pret to. |
|
Nu jā. Es, protams, varētu uzrakstīt stāstu. Jebkurš varētu. Vai kāds varētu to izlasīt ir cits jautājums. Paskat, Uldis Rudaks kaut ko ir uzrakstijis, es, protams, tagad te netaisos apšaubīt viņa kā rakstnieka vai stāstnieka spējas un iespējas, bet tikai saku, ka netaisos lasīt to ko viņš ir uzrakstijis tikai tapēc, ka viņš nav tas, kuram pasaules kārtība paredzētu rakstīšanu. Tā varbūt nav iestāšanās pret pasaules kārtību, bet uz to pusi velk un tas nav labi..
Es, protams, varētu uzrakstīt Romānu. Vispār nē, jo nav manī tik daudz iekšā, par plānu gan pats, gan viss tas kas man sakāms. Neesmu domājis kā ar romānu rakstīšanu ietu citiem, nu tiem, kuriem pasaules kārtība neparedz rakstīšanu, bet viņi tik un tā raksta un pret to iestājas.
Es neiestājos. Stāvu malā. Nogaidu. Ticu universālai pasaules kārtībai un pret to netaisos sacelties. Es, protams, lasot vēstures grāmatas vienmēr klusībā esmu atbalstijis visas tās vēsturiskās sacelšanās pret baznīcu un tās varu un tā, bet tikai mājās lasot, klasē nekad. |
|
|
| 17. |
|
Šķiet nepieņemama ideja par nāvi. Neatbalstu gara nošķīrumu no miesas. Dvēseles eksistencei pēc nāves arī neticu. Par ko tādu iedomājoties, piemēram, naktīs, mani pārņem tāda iekšēja disharmonija un nemiers, drīzāk - bailes.
Lasot par kosmosu un Visumu, planētām un zvaigznēm, vienmēr pārņem šī jocīgā sajūta, ka esi tik niecīgs un tādos brīžos, ja vien pats nebūtu dzīvs, es neticētu arī idejai par dzīvību. |
|
|
