The Soviet Story

« previous entry | next entry »
Jun. 9th, 2008 | 01:52 pm

5dien noskatījos, it kā vajadzētu arī šiet kaut ko piefiksēt. Labi, ļoti labi. Likumsakarīgi, bet šī bija filma, pēc kuras noskatīšanās, beidzot varēja transā izslīdēt no kinoteātra un tādā pat transā no centra līdz Botāniskajam dārzam ar kājām slīdēt uz mājām, neko nedzirdot un neko neredzot. Jāatzīst, ka es biju noilgojusies pēc šīs sajūtas. Likumsakarīgi ir arī tas, ka šādos brīžos neviens no draugiem nav pieejams, lai iedzertu un parunātu. Bet par filmu. Tā pusotra stunda pagāja pilnīgi nemanot. Noklusētie vēstures fakti un šīsdienas realitāte lika mazliet aizdomāties par to, kas bija padomju komunisms un kāda ir mūsdienu Krievija. Es vēl atceros, ka man vidusskolā mācīja, ka cittautieši no PSRS pēckara gados tika ievesti tāpēc, ka bija akūts darbaspēka trūkums un bija nepieciešamas darba rokas, lai iedarbinātu un uzturētu visu rūpniecību un lauksaimniecību, kas plauka un zēla. It kā ekonomiski normāls izskaidrojums, bet tam visam apakšā tomēr bija ideoloģiskā fīča iznīcināt nāciju, lai izveidotu režīmam paklausīgu un pareizu sabiedrību. Fakti par komunisma režīma upuru skaitu, metodēm un citām detaļām drusku pat šokējoši, bet ģindeņu kaudzes vienmēr ir šokējošas, vienalga, vai tas būtu kara, bada vai mierā laika sausais atlikums. Būtiskākā lieta, kas uzrunāja filmas nobeigumā, bija tēze, ka virsnieki un cita ranga sistēmas cilvēki, no kuriem katrs nogalinājuši tūkstošiem nevainīgu civiliedzīvotāju, krājot līķus gluži tāpat kā mēs Rimi bonusu uzlīmītes, tika atalgoti ar ordeņiem un goda zīmēm. Vēl jo vairāk - šie cilvēki arī mūsdienu Krievijā ir varoņi. Savukārt Krievija visaugstākajā līmenī turpina visu noliegt, iznīcināt vētsures liecības, svinēt Uzvaras dienu, klusiņām slaktēt ideoloģiskos pretiniekus - tā teikt, kopt gadu gaitā atstrādātu ideoloģiju un tradīcijas.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {6}

komentators

(no subject)

from: [info]komentators
date: Jun. 9th, 2008 - 02:30 pm
Link

Nuja. Visādus pagātnes sūdus varētu pārdzīvot, bet to, ka Krievijā nežēlīgus slepkavas joprojām tur godā, ir grūti pieņemt un uz to tā mierīgi noskatīties.

Reply


(no subject)

from: [info]morale
date: Jun. 9th, 2008 - 02:59 pm
Link

zinu, ka vajadzētu, bet nevaru saņemties noskatīties :( vienk nenormāli grauž dvēselē

Reply | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Jun. 9th, 2008 - 03:30 pm
Link

nu, iekš kino laikam viss ir nokavēts. dzirdēju, ka 17. jūnijā rādīs pa TV. ja drīkst jautāt - kas grauž dvēselē?

Reply | Parent | Thread


(no subject)

from: [info]morale
date: Jun. 9th, 2008 - 03:42 pm
Link

nu tā, ka nevar noskatīties - visas tās kara lietas man pašai nesaprotamu iemeslu dēļ (jo nav jau tā, ka pati klātienē būtu ko piedzīvojusi) tik drausmīgi sāp.
drošvien no bērnības trauma - kad vecmamma s'tastīja, kā viņa 12/13 gadu vecumā viena pati kopā ar kkādu bērnu nometni bēgusi, kad karš sācies, un tad braukuši ar vilcienu, kur pēkšņi uzspridzina vienu no vagoniem, kas pilns ar bērniem. un pēc tam viņi izkāpj uz perona, un tieši kkāds vācu uzlidojums un tur tā ka bērnu līķu kaudzes, bet tie lidotāji lido tik zemu, ka viņiem var ieskatīties sejā..

Reply | Parent | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Jun. 9th, 2008 - 04:12 pm
Link

jā, stāstiem ir spēcīga ietekme. arī man omīte bērnībā stāstīja, kā vecotēvu spīdzināja čekā, tomēr man šī tēma vienmēr ir likusies saistoša. grāmatas par koncentrācijas nometnēm, bēgļu gaitām un cilvēku likteņiem II Pasaules kara krustugunīs vienu brīdi bija mana mīļākā lasāmviela.

Reply | Parent | Thread


(no subject)

from: [info]morale
date: Jun. 9th, 2008 - 04:19 pm
Link

nevaru palasīt/skatīties filmas par to visu - slikti paliek. nu nevis slikta dūša, bet tīri emocionāli. nesen kkādu rakstu lasīju - nevarēju visas tās 8.lpp izlasīt, jo sakāpa kaklā kamols; tā kā bērēs, kad stāvi, un centies neraudāt.

Reply | Parent