kaķa klepus - The Soviet Story

5dien noskatījos, it kā vajadzētu arī šiet kaut ko piefiksēt. Labi, ļoti labi. Likumsakarīgi, bet šī bija filma, pēc kuras noskatīšanās, beidzot varēja transā izslīdēt no kinoteātra un tādā pat transā no centra līdz Botāniskajam dārzam ar kājām slīdēt uz mājām, neko nedzirdot un neko neredzot. Jāatzīst, ka es biju noilgojusies pēc šīs sajūtas. Likumsakarīgi ir arī tas, ka šādos brīžos neviens no draugiem nav pieejams, lai iedzertu un parunātu. Bet par filmu. Tā pusotra stunda pagāja pilnīgi nemanot. Noklusētie vēstures fakti un šīsdienas realitāte lika mazliet aizdomāties par to, kas bija padomju komunisms un kāda ir mūsdienu Krievija. Es vēl atceros, ka man vidusskolā mācīja, ka cittautieši no PSRS pēckara gados tika ievesti tāpēc, ka bija akūts darbaspēka trūkums un bija nepieciešamas darba rokas, lai iedarbinātu un uzturētu visu rūpniecību un lauksaimniecību, kas plauka un zēla. It kā ekonomiski normāls izskaidrojums, bet tam visam apakšā tomēr bija ideoloģiskā fīča iznīcināt nāciju, lai izveidotu režīmam paklausīgu un pareizu sabiedrību. Fakti par komunisma režīma upuru skaitu, metodēm un citām detaļām drusku pat šokējoši, bet ģindeņu kaudzes vienmēr ir šokējošas, vienalga, vai tas būtu kara, bada vai mierā laika sausais atlikums. Būtiskākā lieta, kas uzrunāja filmas nobeigumā, bija tēze, ka virsnieki un cita ranga sistēmas cilvēki, no kuriem katrs nogalinājuši tūkstošiem nevainīgu civiliedzīvotāju, krājot līķus gluži tāpat kā mēs Rimi bonusu uzlīmītes, tika atalgoti ar ordeņiem un goda zīmēm. Vēl jo vairāk - šie cilvēki arī mūsdienu Krievijā ir varoņi. Savukārt Krievija visaugstākajā līmenī turpina visu noliegt, iznīcināt vētsures liecības, svinēt Uzvaras dienu, klusiņām slaktēt ideoloģiskos pretiniekus - tā teikt, kopt gadu gaitā atstrādātu ideoloģiju un tradīcijas.