daži pārspriedumi

Sep. 12th, 2007 | 11:06 pm

Domburšova sakarā. Tēma: inflācija
1) tēze: Latvijā tiek nepamatoti celtas cenas, jo ražotāji&tirgotāji nav gatavi samierināties ar zemāku peļņu, tāpat, Leiškalnaprāt, nav iespējama vienošanās starp valdību&publiskajiem partneriem par cenu piebremzēšanu. jā, piekrītu Leiškalnam, jo zināmās (diez gan būtiskās) nozarēs Latvijā uzņēmēji (un viņu apvienības) diktē valdību, nevis Leiškalna minētā iemesla dēļ - jo tā būtu valsts iejaukšanās privātajā sektorā. otra pārdoma par cenām: kāpēc es kā uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos, kur galvenais motīvs ir peļņa, būtu ieinteresēts paklausīt valdību un samazināt savu alkatību, iekļaujot preces cenā mazāku uzcenojumu un samazinot savu sagaidāmās peļņas procentu?! kaut kādu sociālo solidaritāti aizmirstiet! jo tad sanāk, ka mēs arī pensionāru un skolotāju maksātnespēju noveļam uz privāto uzņēmēju pleciem. bet tirgus ekonomikas apstākļos arī valsts pārvaldes aparātam ir savas funkcijas un pienākumi. šeit, gribot negribot, ir jāpiesauc tā pati nelaimīgā konkurence - ja es varu notirgot produktu par savu, valdībasprāt, neadekvāti augsto cenu, tad kāpēc man to nedarīt?! ja būtu kāds, kas šo produktu piedāvātu lētāk, man būtu jāsāk domāt! nav jau tā, ka mums Latvijā būtu tikai viens siera ražotājs, gaļas izcirtējs un celtniecības firma. Vai aiz tā visa tomēr nestāv uzņēmēju savstarpējā vienošanās un tirgus sadale? Vienā nozarē es precīzi varu apgalvot - Šleser, tavi ceļu būves pasūtījumi ir viena šmucīga padarīšana;
2) tēze: Rozes ģeniālais apgalvojums, ka Latvija struktūrfondus apgūst ar viszemākajām izmaksām. :D nezinu gan precīzu statistiku, taču nedomāju, ka īpaši kļūdīšos, ja teikšu, ka Latvijā valsts pārvaldē tomēr tas atalgojums ir zemāks nekā citās (attīstītajās) Eiropas valstīs. Par šito jautājumu varētu padiskutēt, bet ne jau tas ir galvenais. tas, kas mani intersē, ir - kad beidzot un pēc kādas metodoloģijas tiks izvērtēta struktūrfondu atdeve tautsaimniecībā. šajā gadījumā jautājums ir nevis par ekonomiskumu, bet par efektivitāti!
3) tēze: pārsteidzoši maz un salīdzinoši klusi šovakar tika aizskarts nodokļu instruments. vēl joprojām spītīgi turamies pretī progresīvajam ienākumu nodoklim, neapliekamā minimuma palielināšana līdz (vismaz) iztikas minimumam ir kliedziens tuksnesī, visa muhļīšanās notiek ap nekustamā īpašuma nodokli - un ne jau dēļ pensionāriem, kurus nevar izēst no Jūrmalas :) manuprāt, ir jādomā, kā piespiest maksimāli legalizēt ienākumus, un tad arī būs tas budžeta pārpalikums. valsts sektorā strādājošajiem atkrīt šis jautājums par algām, bet kas, piemēram, varētu privātos motivēt legalizēt algas un maksāt lielākus nodokļus?! šis jautājums vēl joprojām paliek neatbildēts, jo tam pretī ir kaut vai fakts par Saeimas darbinieku prēmiju izmaksu paaugstināšanu 15 reizes t.s. taupības režīma laikā ...
4) tēze: attiecībā uz administratīvo izmaksu, t.sk., algu fondu apgriešanu valsts pārvaldēs, esmu par kardināliem risinājumiem. nav runa par to, ka cilvēkiem būtu jāmaksā mazāk vai uz n-gadiem jāiesaldē algas pieaugums. ir jāpaaugstina tā pati nelaimīgā darba produktivitāte, jo šobrīd valsts aparāts ir uzblīdis nenormāli. ir jāstrādā efektīvāk un optimālāk. viens no variantiem ir apvienot mazās iestādes un aģentūras, ietaupot uz atbalsta sistēmu izmaksām - lietvedība, grāmatvedība, personāla vadība etc. ir jāpārskata iestāžu funkcijas, un viena šausmīgi sāpīga tēma - bezjēdzīgie iepirkumi! bet tam visam ir vajadzīga griba! un gribas - ne politiskā, ne administratīvā līmenī - mums vēl joprojām nav: gan politisku, gan ekonomisku, gan personisku apsvērumu dēļ.
Tags:

Link | Leave a comment {22} | Add to Memories