nenāk prātā, ko tādu pateikt, lai jūs visus saceltu kājās
..tak kārtīgam cibiņam pienākas vismaz kādreiz savu draugu listi piespiest pie sienas un saņemt veselu komentāru kravu ar "nu tā jau nemaz nav.." un citādiem taisnošanās tekstiem

ēeeev, turpinot tradīciju un runājot par stogram kulturu - kas tā par veceni? ko - bargais tiešām izolēts? nu ir jau viņš tāds pamīksts un rēcīgs, bet ko viņi domā, ka man uz to tantu labāk patiks blenzt? tak nē. nav nekā garlaicīgāka par sievišķiem, kas sadomājuši gudri parunāt. šis raidījums nu pilnībā zaudējis manu interesi - āpāc, ku milzīgs zaudējums, ne? :D~~~

ziniet, visa tā feminisma kustība, sieviešu līdztiesības un vienlīdzības cīņas - man šķiet tas viss nu drīz būs pārvērties cīņā par vīriešu līdztiesību, savas identitātes nepazaudēšanu dzīvojot starp lakotajām hiēnām, un vispār menisms un menisti... nu tu jau saprati. kas gulējis vienā grāvī, tas nespēj iet pa ceļa vidu, ja kaut vienu reizi vēl nav pagulējis arī otrā grāvī, bāc.

āg, un vēl es atklāju, ka, lai ar man pašai niks, kādreiz bijis amelie, tad tagad man visas tās ames un amēlijas rauj uz augšu. (man ir bijis arī emails - rozīte, so...) dziļākā tulkojumā skatoties, to varētu nosaukt par savu veco drēbju ienīšanu jebe neatgādini man to, kas esmu reiz bijis, jo man tik ļoti gribas noticēt, ka tagad esmu savādāks, unikālāks un nemaz ne ar tāds pats kā citi parastie ļautiņi.
vēl gribēju teikt, ka, lai arī man nav lauvām raksturīgās tieksmes pēc līderēšanās un vadīšanas, vispār svešos ļaudīs esmu klusa un nepamanāma meitenīte, tomēr man allažiņ ir bijis ļoti svarīgi, lai mani pamanītu un ieraudzītu. (gāgā, un nemaz nesaki, ka citiem ir tāpat :P)
turklāt ejot lāčplēša gājienā es pat netaisījos domāt par kādu tur atbrīvošanu un bermontiešiem, vienīgās domas bija par to, ka forši kopā ar draugiem tā tumsā staigāties un, bāc, es atkal apsvilēju pirkstus pie svecītes. tāda tā jaunatne tagad. nemaz neciena bijušo. jūs gan tādi nebijāt, vai ne?
bet vispār, kad pie manis pieskrien septītās klases skuķēns (hehe, skuķēns, ja, tātad sīkaļa, piezīmēsim, ka es sev 7. klasē šķit vairāk kā liela, pat lielāka nekā tagadiņ jūtos) pieskrien un lepni saka: "es esmu atmetusi pīpēt!!!" un klāt vēl piemetina - kopš vakardienas... tad es tikai noblisinu acis un nodomāju - vo, mēs gan šitādi nebijām.
bez tam ir mēs tik reti pieskaramies citu rokām. droši vien tādēļ pāri visam augumam pārskrien elektrība, kad mani pirkstugali nejauši pieskarās kāda cita pirkstugaliem. bzzzzz. moš tādēļ arī lūdzot plaukstas liek kopā un atzinību izrādot sit vienu pret otru. tur kaut kas ir. bzzzzz, starp pirkstu galiem. elektrība.
tomēr es esmu slaucēja rūta un dzīve mana rit iekš mļa. kas ir mļa, to gan vairs pateikt nespēju, zinu vienīgi to, ka šī vārda autore neesmu es, vairāk neko neatminos.
tajā pat laikā par neatminēšanos runājot - man nevajag dzert, lai es neatcerētos, ko esmu darījusi iepriekšējā vakarā. un par dzeršanu runājot - būdama čistij nedzērāja es tomēr brīžiem varbūt esmu lielāka dzērāja par čistij dzērāju. kā tā? īsti nemāku paskaidrot, tomēr, manuprāt, tas suns nav norakts izdzerto litru skaitā. tas suns smird citur.
tam visam klāt, es aizmirsu, ko vēl nevēlējos tev teikt.

ja man rīt būs zils deguns, un tu jautāsi kāpēc, tad es atbildēšu, ka vakar man visas bikses bija siekalainas. ja tev nepieleks, es piebildīšu, ka atsitos pret celi, bet ja nu tev galīgi neaizies, tad sākšu runāt skaidru valodu - vienkāršī nošķaudījos neveiksmīgi.