| aj, nu kaut ko atkal nesaprotu |
23. Dec 2011|10:13 |
Vispār man ir mazliet pohas.
Man ir arī māsīca. Ar īpaši bagātu fantāziju apveltīta - no viena nākotnē gaidāma notikuma viņa izfantazē vismaz četrus variantus, kā tieši viss varētu notikt un kā rīkoties katrā konkrētajā no šiem četriem variantiem. Un tad viņa stāsta un konsultējas - a ja viņš tā, tad ko man darīt? Tad es daru tā un šitā, saku viņam to un šito. A ja viņš atkal šitāten - tad es daru tā un saku šitā... Šorīt, par piemēru, viņa iespērās, lai paziņotu, ka neguļ no četriem un shēmo, ko un kā teikt, ko darīt tādā un šitādā situācijā. Viņa ir pazvanījusi jau vēl vienai advokātei un uz kriminālpoliciju, lai par visu šito sviestu - ja viņš tā, tad es šitā - nokonsultētos. Un tā viņa ņemās un plosās, līdz pienāk Notikums un viss ir pavisam citādāk, atrisinās smuki un gludi un tā.
Viņa tā ņemās par katru sīkumu. Viņa izdomā jau, ko viņa tieks, ja viņai teiks tā, ko viņa teiks, ja viņai teiks šitā... Šķiet, ka viņa galvā risina dialogus ar draugiem, radiem, darba devējiem, kolēģiem, utt. bezgalīgi un nemitīgi.
Man tas šķietās kaut kā slimi. Vai arī es esmu galīgi bezatbildīga. Es sagaidu, kad Notikums ir klāt, un tikai tad, skatoties pēc jau esošiem apstākļiem, domāju, ko un kā man tagad darīt. Nezinu, varbūt vajag gatavoties katram Notikumam, izspēlējot vismaz 4 scenārijus, lai būtu gatava jebkam un spētu reaģēt momentā?
Es te tā vēl padomāju - viņai jau vispār nav nekāda pārsteiguma momenta dzīvē, ja jau visas situācijas ir domās izspēlētas. Vai arī - pārsteiguma moments ir ļoti īpašs, kad Notikums pavēršas tā, kā viņas scenārijā nav paredzēts. :) |
|