par stimuliem un mierinājumu. |
31. Jul 2009|00:07 |
Kad gāju skolā, man vienmēr vajadzēja atrast kādu džeku no tās pašas skolas un viņā šausmīgi, liktenīgi samīlēties. Tad man bija stimuls iet uz skolu. Lai pamatskolas laikā sistu savu izredzēto sircāķīti ar ieģipsētu roku, apsaukātu, apmētātu ar krītsūdeni sasūkušiem tāfeles tīrāmajiem sūkļiem, bet vēlāk, vidusskolā - lai pabučotos skolas garderobē un starpbrīžos uzpīpētu pie miskastēm (ne jau ar to pašu, ko apmētāju ar tiem sūkļiem). Abet par pumpām man bija Ļoti Labs mierinājums, ko izdomāju pati sev - man pumpa noies, bet tai annai (ilzei, zanei) visu mūžu būs transvestīta seja, vasaras raibumi un spalvaina mugura. Nezinu, kāpēc to visu atcerējos - tuvojošā salidojuma sakarā, vai? Laikam pieteik strādāt, jāiet gulēt. Labnakt un saldus :)* |
|